Tas neizbēgami aktualizēsies arī šajā priekšvēlēšanu sezonā, kad viena no izvēlēm būs starp jau labi zināmo Saskaņas centra orientāciju un jaundibināto apvienību Vienotība, kura vērtību deklarācijā par savu pienākumu pasludinājusi «sargāt, attīstīt un nostiprināt latviešu valodu, latvisko kultūrtelpu, nacionālo identitāti». Uz domām par nacionālo jeb mūsu gadījumā latvisko identitāti mani uzvedināja ne vien gaidāmās vēlēšanas, bet arī ilgstoša uzturēšanās ārpus Latvijas un apņemšanās svešumā augošam bērnam mācīt latviešu valodu un dzīvesziņu.
Pēdējo piecpadsmit gadu laikā, saskaroties ar vietējo latviešu sabiedrību vairākās valstīs, dažādas ir bijušas pārdomas par kopīgo un atšķirīgo. Nevienu nepārsteidz tas, ka latviešu bērnus vieno vecāku apņemšanās ar sestdienas skolām ielikt pamatus latviešu valodas un kultūras zināšanām. Nevienu nepārsteidz latviešu kopīga Jāņu un valsts svētku svinēšana, dziedāšana, dejošana un alus dzeršana. Taču patīkami pārsteidz gadījumi, kad saikni ar savai dzimtenei piederīgajiem svešumā cenšas uzturēt arī tie Latvijā dzimušie un augušie, kuru dzimtā valoda nav latviešu un kuru kultūrtelpa, visticamāk, nesaistās ar pēdējā laikā nereti piesauktajiem Jāni Jaunsudrabiņu un Raini. Kas viņus saista ar Latviju, ja tā nav valoda un kultūra?
Atbildi uz šo jautājumu, kura vienlaikus var būt arī kodols mūsdienīgai nacionālajai identitātei, es meklēju, jautājot sev - kas mani saista ar latviešiem un velk atpakaļ uz Latviju? Mūsdienās, kad Latvijas televīziju var skatīties ar satelīta starpniecību arī ārzemēs, kad avīzes un žurnālus var lasīt internetā un nu jau arī latviešu grāmatas būs pieejamas elektroniskā formātā. Nemaz nerunājot par internetā legāli pieejamu latviešu mūziku un citām moderno tehnoloģiju radītajām iespējām.
Ja man godīgi jāatbild, tad vienīgais, kā pietrūkst svešumā, ir tuvie cilvēki, reāla saskarsme ar seniem draugiem un tā iracionālā māju sajūta. Jā, tieši māju, savas zemes sajūta, nevis pašas mājas. Mājas tiek iekārtotas tur, kur patlaban mitināmies. Ar māju un savas zemes sajūtu es saprotu ko citu - ne par vienu zemi es tā nepriecājos un nebēdājos, nekaunos, neuztraucos un necīnos kā par Latviju. Un ne jau tāpēc, ka man tur piederētu kāds fizisks zemes gabals vai miteklis, bet tādēļ, ka izjūtu atbildību un pienākumu pret to. Taču tās visas ir iracionālas sajūtas, ko vienā murskulī savijusi audzināšana, kultūra, vēsture, dzimtas saknes, personīgā pieredze. Paliekošas emocijas, nevis pieķeršanās fiziskām vietām un lietām.
Ja raugos racionāli, tad tautība nebūt nav pirmā lieta, kas nāk prātā, domājot par savu kā indivīda identitāti. Tas drīzāk ir dzimums, dažādas sociālās lomas, ētiskais kodols, politiskie, reliģiskie uzskati, fiziskās un garīgās spējas. Dzimtā valoda ir svarīga, bet tikai tik daudz, ka tā ir valoda, kurā visērtāk izpausties un sazināties ar tuvākajiem cilvēkiem. Nav noslēpums, ka mūsdienās ar vienu valodu neko neiesāksi, turklāt pieredze liecina, ka arī svešvalodu var apgūt tikpat dziļā līmenī kā dzimto vai pat pārmākt ar to savu pirmo jeb mātes valodu.
Ar to es negribu teikt, ka latviešu valodai nav nozīmes, bet vien to, ka tā pati par sevi nevar būt pašmērķis. Valoda ir līdzeklis cilvēka individuālo spēju un talantu izkopšanai un izpausmei. Mēs taču nesākam ar to, ka mazu bērnu audzināsim par latvieti. Mērķis ir viņu izaudzināt par labu cilvēku, un valoda un kultūra ir veids, kā to izdarīt.
Vairāk saskaroties ar citu tautu un valstu kultūrām, it īpaši Rietumu civilizācijā, pārsteidzoši lielas ir redzamās līdzības to ētiskā kodola pamatā ar latviešu pamata vērtībām. Vienas saknes būtībā ir desmit kristietības baušļiem un latviešu pagānu dzīvesziņai. Arī šajā ziņā ar īpašu unikalitāti neizceļamies, ja vien ar to, ka dažkārt nesekojam nedz baušļiem, nedz sentēvu gudrībām.
Pilnībā atbalstot domu par latviešu identitātes, kultūrtelpas un valodas saglabāšanu un attīstīšanu, es drīzāk liktu uzsvaru uz vārdu - attīstīšana. Un ar attīstīšanu es domāju arī mēģinājumu pašai sabiedrībai formulēt latviskās identitātes būtību modernajā, tehnoloģiju caurvītajā un skaudri atvērtajā XXI gadsimta pasaulē. Lai noturētu pasaules vējiem atvērtu indivīdu latviešu valodas un kultūras telpā, ar Jaunsudrabiņa un Raiņa piesaukšanu vien varētu būt par maz.