«Bērna tēvs uzstāja par himčistku. Sevi grauzu, bet piekritu. Pats aizveda, mašīnu sarunāja. Vēl mirklis, un aborts būtu noticis. Bet saģērbos un kabinetu atstāju. Aiz durvīm viņš svinēja, jau šņaboja - problēma atrisināta. Bet es sapratu, ka nekad nespēšu dzīvot, ja neuzzināšu, kāds izskatās mans bērns.»
Kopš brīža, kad Sanita pameta slimnīcu, bērna tēvs nekad nav devis ziņu. Dēlu līdz divu gadu vecumam viņa audzināja viena. Palīdzēja draudzene.» Man bija darbs, nauda, tāpēc uztraukumam pamata nebija. Daudz grūtāk bija pieņemt vientuļās mātes stigmu, aizvainojumu, ilgas pēc ģimenes un sāpi, ka bērnam nebūs tēva, viņa skaidro.
Sanita gan drīz apprecējās. Aiz mīlestības? Viņa nezina, rausta plecus. «Gribēju ģimeni,» viņa skaidro. «Muku no sevis un sava likteņa.» Vīrs mīlēja. Arī Sanitas ārlaulības bērnu kā savējo. «Biju laimīga. Bērnam bija tas, pēc kā ilgojos, - tētis. Vēlāk laulībā ieņēmu vēl divas meitas. Attiecībās nebija pilnīgas mīlestības, uzticēšanās. Paši nācām no sagrautām, nepilnīgām ģimenēm, varbūt tāpēc liktenis sagādāja vēl vienu garīgo cīņu.
Gaidot otro meitiņu, vīrs uzstāja, lai taisu abortu. Divus mēnešus ar mani nerunāja, dusmojās, draudēja, jo nepiekritu,» viņa skaidro. «Tiklīdz piedzima meita, viņš aizgāja pie citas. Paliku atkal viena.» Viņas vīrieši, kopš zuda saikne ar māti, alimentus nekad nav maksājuši. Par bērniem nav taujājuši. Par viņu i zināt negrib. Bet viņa smaidot saka, ka nekad nav nožēlojusi savu izvēli, teikt jā bērniem.
«Lepnums, viņus uzlūkojot, atsver visu. Bērni ir mana dzīve. Lai cik naivi tas izklausītos, bet arī otrreiz tādā pašā situācijā teiktu - jā bērniem! Protams, ja nebūtu gudrāka vīriešu izvēlē. Manā dzīvē nekas nav bijis ideāli. Bet bērni ir neizskaidrojams prieks, dzīves dāvana. Visvairāk to apzinās vecumā, vientulībā. Vai esmu bijusi laba māte? Nē, nedomāju. Saviem bērniem tādu dzīvi nenovēlu. Bet skaidri zinu, ka laiks bērnam ir tad, kad viņš atnāk. Drīz auklēšu mazbērnu.»