Secinājumi
KM izstrādāto Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu sabiedriskā apspriešana noslēgusies, tuvākajās dienās tiks publiskoti rezultāti. Pašreizējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) tās raksturo: «Nacionāla un demokrātiska valsts nozīmē saliedētību divos līmeņos - nacionālajā līmenī un pilsoniskajā,» un piebilst, ka integrācijas pamats Latvijas valstī ir latviešu valoda. Sociologi par nepieciešamību pēc īpašas integrācijas programmas runā izvairīgi un norāda, ka nevar runāt par divkopienu telpu un segregāciju.
Lai rastu priekšstatu par to, cik un vai nošķirtas ir dažādās valodās runājošo kopienas, Diena pētīja ar tiešo interviju, kvantitatīvo datu aptaujas un dziļo interviju palīdzību. Par to, kādi ir Latvijā dzīvojošie, spriedām arī laikrakstu Diena un Čas redakcijās.
Lai arī krievvalodīgie latviski lielākoties runā tikai nepieciešamības gadījumos, visi satiekas lielveikalu tīklos vai arī mazajos veikaliņos - kas kuram tuvāk mājām. Bērnus ved atpūsties uz Rīgas zoodārzu, Rīgas cirkā gan novērots, ka lielākoties apmeklētāji sarunājas krieviski. Krievvalodīgo vidū vairāk iemīļots Mežaparks un Jūrmalas ielas, turpretim latvieši brauc uz Siguldu un Līgatnes dabas takām. Degvielas uzpildes staciju un banku izvēli nacionalitāte nenosaka - darbojas vien praktiski apsvērumi. Virtuālajā vidē latviski un krieviski runājošos vieno globalizācija - lielākā daļa izvēlas lietot Facebook un Twitter, daudzi satiekas pašmāju sociālajā tīklā draugiem.lv, krievvalodīgajiem ir arī odnoklassniki.ru, savukārt one.lv pamazām ieinteresētību zaudējot.
Citāda aina paveras mediju vidē - latvieši skatās vietējos TV kanālus, savukārt krievvalodīgie izvēlas ārzemju televīzijas, kā arī PBK. Arī drukāto presi Latvijas iedzīvotāji vairāk izvēlas pēc valodas principa.
Problēmu nav
«Sabiedrības integrācija ir kaut kādā mērā izmocīts un konstruēts jautājums, jo ikdienā problēmu nav,» uzskata Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore Brigita Zepa un norāda - ja arī pretnostatījumi pastāv politikā, ikdienas dzīvē tādu nav. Līdzīgi spriež Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Sergejs Kruks - par divkopienu telpu un tās radītajām problēmām varētu runāt, ja cilvēki dotos demonstrācijās un veidotu atsevišķas ekonomiskās struktūras, kas nenotiek. «Gan latvieši, gan krievi izbrauc no valsts, nemaksā nodokļos, neuzticas izvēlētajām valsts pārvaldes institūcijām,» situāciju iezīmē S. Kruks. Viņš uzskata, ka KM izstrādātā integrācijas programma neatbilst mūsdienu prasībām, tā drīzāk ir kā Brīvdabas muzejs. «Šī programma ir būvēta uz jaunlatviešu no vāciešiem aizgūtajām idejām - par nāciju var runāt tikai tad, ja teritorija apvieno vienu lingvistisko praksi un vienu tautu, taču tā neievēro, ka notikusi sabiedrības diferenciācija,» spriež S. Kruks.
LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks atzīst - līdz šim redzētie pētījumi nerāda, ka pastāvētu segregācija visās jomās. «Ir tendences izglītības sistēmā, mediju telpā, bet ikdienā daudziem latviešiem ar krieviem ir ikdienas saskarsme,» atzīst N. Muižnieks. Viņaprāt, galvenā vieta, kur notiek integrācija, ir tieši darbavietas, kur nelatvieši apgūst latviešu valodu.
Par to, vai izmaiņas varas smailē vienos sabiedrību, sociologi spriež atturīgi. B. Zepa uzskata, ka izmaiņas sabiedrībā diez vai notiks, jo krievi par politiku interesējoties vēl mazāk nekā latvieši, arī S. Kruks neredz tam pamatu. N. Muižnieks spriež, ka Saskaņas centra nonākšanai valdībā varētu būt netieša ietekme - krievvalodīgie valsti varētu sākt uztvert ne tikai kā latviešu varu, tas viņiem varētu dot lielāku stabilitātes izjūtu. N. Muižnieks uzskata - ja SC līderi spers soļus sabiedrības saliedētībā, arī atzīstot sasāpējušos vēstures jautājumus, daļa elektorāta viņiem sekos.