Ārzemēs iegūta izglītība kotējoties augstāk nekā Latvijā iegūtā. Puiša izteikumi liecina, ka augstu atzīmi Latvijas augstākās izglītības sistēmai viņš nedotu. Kaut arī ir liels studentu skaits, augstākās izglītības rezultāti nav pietiekami labi, atklātā vēstulē nupat norādīja arī eksprezidenti un izglītības un zinātnes speciālisti. Ik gadu sagatavoto zinātņu doktoru skaits Latvijā ir salīdzinoši mazs, neiepriecina arī dati par publikācijām starptautiski recenzējamos izdevumos un reģistrēto patentu skaits Latvijas augstskolas nav arī labāko pasaules universitāšu reitingos. Speciālisti norāda - ir īstais laiks reformām augstākās izglītības sistēmā, kas nākšot par labu arī augstākās izglītības kvalitātei.
Piedāvā plānu
Viens no biežāk pieminētajiem iemesliem, kas neļauj sasniegt pietiekami augstus rezultātus augstākajā izglītībā, ir tās sistēmas sadrumstalotība. Kopumā Latvijā ir 60 augstskolu un koledžu, savukārt nav pietiekami daudz kvalificētu mācībspēku, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību visās mācību iestādēs. «Latvijas augstākās izglītības sistēma ir neatbilstoši saskaldīta pret pieejamajiem resursiem,» atzīst Augstākās izglītības padomes vadītājs Jānis Vētra.
Arī citi izglītības speciālisti galvenokārt piekrīt, ka augstskolu Latvijā ir par daudz, bet atšķiras uzskats, cik radikālas reformas nepieciešamas. Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš uzskata, ka bez «šoka terapijas» neko nopietnu nevar panākt. Tāpēc viņš piedāvā plānu ar trim variantiem, kas nozīmē dziļas strukturālas reformas augstākajā izglītībā. Pirmais paredz Latvijā izveidot tikai vienu valsts augstskolu ar vairākām tās filiālēm. Otrais variants nozīmētu strukturēt augstākās izglītības sistēmu pēc reģioniem, izveidojot pa vienai augstskolai Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē. Trešais variants paredz augstskolu koncentrēšanu pa nozarēm, piemēram, izveidojot humanitāro un inženierzinātņu augstskolas. M.Auziņš uzskata, ka jebkuru no šiem variantiem iespējams ieviest viena mācību gada laikā. Viņš nevēlas publiski paust atbalstu kādam no piedāvātajiem variantiem, izvairīgs ir J.Vētra, kurš gan arī apliecina, ka nepieciešamas dziļas reformas.
Citi izglītības speciālisti domā, ka nepieciešamas mērenākas izmaiņas, vai arī atbalsta otro no M.Auziņa piedāvātajiem variantiem. Tam piekrīt Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis, kurš norāda, ka augstskolu koncentrācijai būtu jānotiek ap universitātēm. Tādas šobrīd Latvijā ir sešas - trīs Rīgā un pa vienai Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī. Savukārt Ventspils augstskolas rektors Jānis Vucāns un Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts uzskata, ka vispirms jāsāk ar studiju programmu izvērtēšanu. Latvijā pašlaik ir 919 studiju programmu. Jāvērtē to kvalitāte un vai programmas vairākās augstskolās nedublējas. I.Knēts uzsver, ka mazāk kā divām līdzīgām studiju programmām nevajadzētu būt, jo konkurencei jāpastāv. Arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) apgalvo, ka jāvērtē programmas, jo augstskolu skaits neesot «ļaunuma sakne». T.Koķes un M.Auziņa viedoklis sakrīt jautājumā par augstākā līmeņa studiju programmu koncentrēšanu universitātēs. «Vajadzētu būt 1.līmeņa profesionālās izglītības programmām reģionālajās augstskolās, maģistrantūrai un doktorantūrai - tikai mūsu vadošajās universitātēs,» Dienai norāda T.Koķe.
Speciālisti uzsver, ka reģionu augstskolas ir jāsaglabā, jo tās dod lielu ieguldījumu reģionu attīstībā. I.Knēts gan piebilst, ka reģionālo augstskolu problēma ir tā, ka reģionos nav pietiekami daudz speciālistu ar zinātnisko grādu un tās nereti kopē lielās augstskolas, piedāvājot ļoti daudz programmu. J.Vucāns piekrīt, ka reģionu augstskolām jāspecializējas tikai noteiktos studiju virzienos.
Izolēta no pasaules
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis atzīst, ka Latvijas augstākās izglītības sistēmas problēma ir izolācija «no pasaules konteksta», jo Latvijā jau piecus gadus nevar pieņemt Augstākās izglītības likumu, kurā vairs nebūtu normas, kas noteic, ka valsts budžeta finansētās programmas var būt tikai latviešu valodā. Nepieciešamība pasniegt latviski kavējot ārzemju vieslektoru piesaisti.
Gadiem nenovērstas ir nepilnības augstākās izglītības finansēšanā. 2007.gadā Pasaules Banka norādīja, ka augstskolas jāfinansē pēc studentu un absolventu skaita. Tas nav ieviests, bet T.Koķes teiktais liecina, ka uzlabojumus augstskolu finansēšanā IZM cenšoties veikt, līgumos ar tām paredzot, kādi speciālisti jāsagatavo. J.Ekmanis uzsver, ka problēmas rada arī valsts finansējuma pārklāšanās ar privāto. Sevišķi jūtami tas ir sociālajās zinātnēs, kur ir maz budžeta vietu un maksas studenti ir galvenais peļņas avots. Tas noved pie lekcijām milzīgās auditorijās, kur «par kvalitāti grūti runāt». M. Auziņš akcentē, ka augstākajai izglītībai Latvijā piešķirts procentuāli trīsreiz mazāk naudas nekā vidēji Eiropā, tāpēc valstij vajadzētu garantēt studiju kredītus.