Valdības vadītāja apņemšanās jau pavasarī izstrādāt 2011. gada valsts budžeta aprises ir apsveicama, jo tā ļauj sākt plašas diskusijas par sabiedrības prioritātēm, kam jāatspoguļojas budžeta skaitļos. Sabiedrības lielākā vērtība ir cilvēks. Vesels cilvēks, kas spēj uzņemties rūpes par sevi, maksāt nodokļus un rūpēties par mazāk aizsargātākajām sabiedrības grupām.
Latvijas Cilvēku ar īpašajām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO veiktā aptauja šā gada martā liecina, ka 55% hroniski slimajiem pacientiem veselības stāvoklis pēdējā gada laikā ir pasliktinājies. 17% pacientu norāda, ka tieši tas, ka pietrūkst līdzekļu medikamentu iegādei, ir veicinājis jau esošo hronisko slimību saasināšanos. To apstiprina pieaugošais pacientu skaits slimnīcās 2010. gadā.
Šie dati liecina, ka ambulatorā aprūpe, kas ietver arī zāļu lietošanu, Latvijā nepilda savas pamatfunkcijas.
Patlaban valsts kompensētā zāļu daļa no kopējā zāļu patēriņa Latvijā ir tikai 36%. Pacienti paši sedz 64% jeb divas trešdaļas no kopējām zāļu izmaksām. Latvijā valsts finansējums kompensācijai uz vienu iedzīvotāju 2009. gadā ir 39 eiro, savukārt Igaunijā - gandrīz divreiz lielāks jeb 71 eiro, Lietuvā - 67 eiro, bet Eiropā vidēji 320 (!) eiro.
Latvijā pašlaik valsts ir noteikusi trīs dažādus zāļu kompensācijas apmērus - 100%, 75% un 50%. Jāatgādina, ka 2009. gada martā budžeta glābšanai krīzes apstākļos daudzām diagnozēm valsts noteiktais kompensācijas apmērs tika būtiski samazināts (no 90% uz 75%, no 75% uz 50%). Tādēļ faktiski ap pusmiljonam pacientu maksājumi par ikdienā nepieciešamajām zālēm pieauga pat divas reizes.
Pērnā gada lēmums palielināt pacientu līdzmaksājumu slogu bija sasteigts! Ieguvumi no medikamentu terapijas, kas ir ambulatorās aprūpes stūrakmens, citur pasaulē ir skaidri pierādīti. Piemēram, kardioloģijā miokarda infarkts, smadzeņu insults, kardiovaskulārās mirstības risks, lietojot zāles, samazinās par 21-72%, bronhiālās astmas pacientiem hospitalizācija samazinās par 54%, endokrinoloģijā kardiovaskulārās komplikācijas, mirstība samazinās par 30-42%, bet osteoporozes pacientiem kaulu lūzumu risks, lietojot zāles, samazinās par 30-50%. Tas nozīmē, ka valsts, nodrošinot pacientus ar izmaksu efektīvām zālēm, spēj ietaupīt būtiskus līdzekļus par pacientu hospitalizāciju un akūtu, smagu slimību ārstēšanu.
Šie dati ir labi zināmi citu valstu ekonomistiem un politiķiem, un nevienā attīstītā pasaules valstī nemēģina tik daudz šķietami «ietaupīt» uz ambulatorās aprūpes un medikamentu rēķina.
Tāpēc, veidojot 2011. gada veselības aprūpes budžetu, aicinu politiķus palielināt finansējumu veselības aprūpei, tai skaitā valsts kompensējamiem medikamentiem. Tas nodrošinās labāku iedzīvotāju veselības aprūpi un ilgtermiņā ļaus ietaupīt valsts veselības aprūpes budžeta līdzekļus.
* Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas valdes priekšsēdētājs