Apņemšanās pēc nepilniem četriem gadiem ieviest eiro būtībā nozīmē, ka Valda Dombrovska (JL) valdība gan savā, gan nākamo valdību vārdā apņemas nodrošināt Latvijas atbilstību Māstrihtas kritērijiem. Ceļš pretī Latvijas dalībai eirozonā jau ieskicēts solījumos, kurus 2008. gada nogalē Eiropas Komisijai un Starptautiskajam Valūtas fondam deva Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība un 2009. gadā Latvijas sabiedrības vārdā devusi arī V. Dombrovska valdība. Jau kopš Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas pieņemšanas brīža ir zināms, ka viens no šīs programmas stūrakmeņiem ir pakāpeniska virzība uz valsts budžeta deficīta atbilstību Māstrihtas kritērijos «iekaltajam» skaitlim - ne vairāk kā 3% no iekšzemes kopprodukta (IK).
Protams, turpmākajos gados būs rūpīgi jāraugās, lai eiro ieviešanai ceļā nenostātos pārlieku liels valsts parāds vai inflācija, kura šobrīd gan pazudusi no sabiedrības rūpestu loka, bet var tajā atgriezties, pieaugot energoresursu un izejvielu cenām globālajā tirgū. Taču lielākās pūles turpmākajos gados, visticamāk, saistīsies tieši ar valsts budžeta deficīta griestu ievērošanu. Šogad Latvijai atļauts deficīts 8,5% apmērā no IK, tātad - teju trīs reizes augstāks, nekā noteikts Māstrihtas kritērijos. Nākamgad deficīts jāsamazina, lai tas nepārsniegtu 6% no IK, bet jau 2012. gadā - 3% no IK. Tieši no šī budžeta deficīta jeb valsts izdevumu pārsvara pār pašas valsts ieņēmumiem izriet pēdējos mēnešos bieži piesauktā nepieciešamība turpmāko divu gadu laikā nodrošināt valsts budžeta konsolidāciju par 800 - 900 miljoniem latu. Turklāt Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs nebūt nav vienīgais, kurš norāda, ka konsolidācija ir jānodrošina, turpinot un izvēršot strukturālās reformas. Tieši nepieciešamība turpināt reformas, turklāt visai precīzi identificējot iespējamos riskus, vairākkārt uzsvērta arīdzan nule kā publiskotajā jau otrajā SVF ziņojumā par Latviju. Proti, tajā norādīts, ka vēl arvien pieaugošā sociālā spriedze un iespējamais populisma uzliesmojums pirms 2010. gada oktobrī paredzētajām 10. Saeimas vēlēšanām var kļūt par faktoriem, kas apdraud fiskālās saimniecības savešanu kārtībā, kā arī iespējas plānot jaunas strukturālās reformas. Neglaimojoša, taču precīza diagnoze, kas, šķiet, apliecina, ka arī SVF eksperti, kuriem sirds vietā it kā esot kalkulators, labi saprot, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības vārdkopa «strukturālās reformas» jau apriebusies līdz mielēm. Un saprot, ka Latvijas politiķiem priekšvēlēšanu gaisotnē gribētos strukturālās reformas kā gružus paslaucīt zem tepiķa un kādu brīdi par tām aizmirst.
Taču to nedrīkst. Latvijas kaimiņvalsts Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips pirms nedēļas intervijā Dienai uzsvēra, ka igauņiem strukturālās reformas, kas visnotaļ līdzīgas Latvijā realizētajām, būtu nācies īstenot arī tad, ja Igaunija nebūtu apņēmusies jau 2011. gadā pievienoties eirozonai. Viņaprāt, konservatīva fiskālā politika valstij nāk tikai par labu.
Konservatīva fiskālā politika, protams, nav nekas tāds, ar ko varētu savākt bonuspunktus tādā valstī kā Latvija, kam līdz ES vidējam dzīves līmenim vēl ļoti tālu. Tādēļ ir visnotaļ likumsakarīgi, ka bonuspunktu vācēji solās simtos miljonos latu mērāmo konsolidāciju panākt, neceļot nodokļus un izvairoties runāt par tēriņu samazināšanu, bet zvērot sildīt, karsēt un visvisādos veidos atbalstīt uzņēmējdarbību. Tad investori plūdīšot uz Latviju, kur līdz ar nekustamo īpašumu varēs nopirkt arī piecus gadus derīgas termiņuzturēšanās atļaujas, bet valsts budžetā plūdīšot miljonos latu mērāmi nodokļu ieņēmumi.
Bet - stop! SVF ziņojumā skaidri un gaiši rakstīts, ka pat tad, ja Latvijas ekonomika atgūtos neprognozēti ātri, ir velti cerēt, ka IK pieauguma tempi varētu atkal sasniegt pirmskrīzes līmeni. Nākotnes izaugsmei ir jābalstās uz ražošanas attīstību, kas diez vai spēs ģenerēt divciparu skaitļos mērāmu IK pieaugumu un no tā izrietošus papildu nodokļu ieņēmumus valsts budžetā.
Un tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kad Latvija plāno ieviest eiro, strukturālās reformas, kas ļautu pārskatāmā periodā nonākt pie kaut cik saprātīga līmeņa budžeta deficīta, bet vēlāk - pie sabalansēta budžeta, būs jāturpina. SVF un EK aizdevumi Latvijai nebūs pieejami mūžīgi, tos būs jāsāk atmaksāt. Tas savukārt vedina domāt, ka neatkarīgi no tā, kas vadīs valdību pēc pāris gadiem, lielu budžeta deficītu Latvija vienkārši nevarēs atļauties.