«Viņa jau mūsu zelta fonds, staigājoša enciklopēdija. Viszinošākā bibliogrāfe,» atceras seniore Voļa Eņģele, kurai te aizritējis darba mūžs. Daudzi lasītāji vēlējās konsultēties tikai pie Daces, pat bija ar mieru stundām gaidīt. Jo zināja - Dace atradīs neatrodamo, uzraks to, kas visdziļāk noslēpts. Pēc dažiem mēnešiem Dace Pamata svinēs 45 gadu darba jubileju.
Cik mazs ir cilvēciņš
Mani sagaida tikpat smaidoša, meitenīgi slaida tumšmate, kādu to atcerējos. Ar amata zīmi pie krūtīm, uz kuras rakstīts: konsultante. Dace ir pirmais cilvēks, kuru sastop ienācējs, lai palīdzētu viņam orientēties gudrību krātuvē. Vai to var salīdzināt ar loci, kas ievelk kuģi ostā? «Nē,» saka Dace, «mūs dēvē citādi - par ātro palīdzību.» Tas, ka Daci Pamatu dēvē par staigājošu enciklopēdiju, nav pārspīlēts. Viņa ir gan «priekšas» konsultants, kā to te sauc, gan periodiski sniedz konsultācijas nozaru lasītavās - jāorientējas tehnikas, mākslas, literatūras un citās jomās. Saprotams, visu zināt nespēj neviens. «Nezināšana ir mūsu darba sastāvdaļa,» saka Dace, «tikai nedrīkstam to izrādīt. Jārīkojas ātri, lai jautātājs nenojauš, ka kaut ko nezinām.»
Kā viss sācies? Pēc vidusskolas jauniete sākusi studēt angļu valodu. Slimības dēļ pārtraukusi. Darbu atrast neizdevās. Satikusi bijušo skolas biedreni, kura aicinājusi atnākt uz Valsts bibliotēku. Tur tobrīd paplašinājās uzziņu birojs, vajadzēja darbinieku. Laika gaitā biroja nosaukums mainījies, bet uzdevums palicis tas pats - palīdzēt rast atbildes meklētājam. Jaunajai darbiniecei vispirms vajadzēja pašai daudz ko iemācīties, kā orientēties bibliotēkas plašajā struktūrā. Kādudien visas kolēģes devās pusdienot un atstāja Daci vienu. «Gan jau tiksi galā,» viņas mierināja. «Kad ienāca apmeklētājs,» atceras Dace, «man galvā sāka griezties karuselis. Kur skriet, kur meklēt? Pamazām nāca apjausma: jāiet vienkāršākais ceļš. Ja neizdodas, jādomā, kur doties tālāk. Domās uzbūvēju tādas kā sastatnes, pa kurām kāpt, lai tiktu pie mērķa.» Bet ne vienmēr tas izdevās. Esot nācies aiz grāmatu plauktiem birdināt asaras, izjūtot, cik mazs ir cilvēciņš pret lielo pasauli...
Lielais nezināmais
Katrs ienācējs konsultantam ir kā lielais nezināmais. Dace nebeidz brīnīties, cik dažādi ir cilvēki, cik atšķirīgi tie uztver pasauli. Ienācēja vajadzību viņa cenšas atšifrēt pēc viņa gaitas, izturēšanās: vai solis ir drošs, vai pašai jāuzrunā, jāiedrošina, vai ļaus sarunu vadīt konsultantei. Jautri esot strādāt ar skolēniem - ko tik visu neprasa! Piemēram: «Cigarešu dūmu ietekme uz akvārija auga elodeja hlorofila sintēzi.» Lūdzu! «Man jāatšifrē, kas aiz tā slēpjas,» stāsta Dace. Vai arī: «Antropais princips astrofizikā.» Ir lasītāji, kurus interesē praktiskas lietas: kā remontēt vecu akmens pagrabu, selekcionēt orhidejas, kaut kas par biogāzi. Bet - ienāk kolekcionārs ar fotogrāfiju. Kas ir tanī redzamie četrkantīgie stabi? Vēl kādu interesē Šekspīra laikmeta arkli. Reizēm jāveic vesels izpētes darbs, un ceļi tad aizved negaidītos virzienos. Sāpīgi, kad pēc paveiktā darba lasītājs atbildei tā arī pakaļ neatnāk. Bet gadās pavisam ērmoti jautājumi: deguna urbināšana. Spļāviena definīcija. Debesmannas vēsture. Kā smaržo baobaba ziedi? Skan kā joks. «Mums jātiek galā ar visiem jautājumiem,» saka Dace. «Es nevienu neuztveru kā ērmotu.» Kaut gan - vai citādi dēvēt jautājumu, ko reiz uzdevusi kāda raudoša sieviete: «Kā lai pierāda vīram, ka abi bērni ir viņa, ja vienam acis zilas, otram - brūnas?» Un nu viņa gaida vēl trešo bērnu...
Tūkstošiem paldies
«Bet mans mūža darbs vēl nav galā,» stāstījumu turpina Dace Pamata. «Tas ilgst astoņu gadu garumā. Cerams, beidzot tiks izdota grāmata ar manu tiešo līdzdalību.» Reiz kādas dežūras laikā pie Daces galda apsēdies sirms kungs un angļu valodā pieprasījis materiālu par 20., 30. gadu latviešu literatūru. Angļu valodā! Tādas nevar būt. Un tomēr kungs no Amerikas ieradās divas reizes gadā, pārējā laikā šurp turp ceļoja vēstules. Pa kripatiņai bibliogrāfe viņam sūtīja atrasto. Paveica īstu pētniecības darbu. Dace apbrīno šī seniora uzņēmību - rakstīt grāmatu par Latviju, nezinot tās valodu! Un arī par to, ka lielais gadu skaits kungam netraucē lolot projektu par vēl vienas grāmatas sacerēšanu. Bet kā Daces apjomīgais, nesavtīgais darbs tiek atalgots? Tikai ar vienu vārdiņu «paldies!» Gadu gaitā - simtiem, tūkstošiem. Jā, ir saņemta arī kāda grāmatiņa ar veltījuma ierakstu par palīdzību tās tapšanā.
Kā būs tur, Gaismas pilī? «Lasītājiem būs ērti - plašums, gaisma. Arī mums darba apstākļi būs nesalīdzināmi labāki. Priecājos, ka piedzīvošu šo vēsturisko brīdi. Ka grāmatas nebūs divas reizes nedēļā jāved no sešām dažādām novietnēm, ka vairs nebūsim vienīgā valsts, kurai nav savas Nacionālās bibliotēkas ēkas.»
Vibrē dvēseles stīgas
Bet kur Dace atgūst spēkus no ikdienas virpuļa? «Ikšķilē, savā vectēva celtajā mājā Gruntēs. Un pie dabas. Jo, kā zināms, dzīvība ir kustībā. Esmu laimīgs cilvēks. Man ir savs jumts virs galvas, dārziņš, kur rušināties, savi zemes ceļi, pa kuriem traukties ar velosipēdu. Savi ezeriņi, katrs savā pusē, un Daugava rokas stiepiena attālumā. Savas meža stigas, kur paklejot, sēnes un ogas meklējot.» Un vēl - ir kāda noskatīta vieta, ko Dace sauc par vakara pļaviņu, kur var stundām sēdēt un vērot dabas mātes daudzveidīgo skaistumu. Gruntēs pagājusi Daces bērnība, te dzīvo viņas dzimta, brāļu ģimenes un nekad nerimst rosība un čalas. Bet, ja gribas no visa atslēgties, Dace ieslēdz atskaņotāju un klausās kora mūziku. Kādreiz, jaunībā, pati skrējusi uz koriem līdz laikam, kad māju sāka pieskandināt brāļu bērnu balstiņas. «Koristu dziedājumiem vibrē līdzi visas manas dvēseles stīgas,» izjusti saka Dace. «Tad nav grūti atkal no rīta celties, steigties uz darbu un gaidīt pa durvīm ienākam brīnumu.» Cilvēku. Viņa vajadzību. Un palīdzēt. Atrast, ieraudzīt, uzzināt, sajust, ka esi vajadzīga.