Vēlāk arī Danuta Bajalīte, māsiņa, par kuru pēc pirmās balsu skaitīšanas akcijā Meklējam sirdsmāsiņu saņemts visvairāk pacientu «paldies», stāsta - nereti pacienti domā, ka viņa ir ārste. Sieviete negaida citu norādījumus - pati zina, kas ir jādara, par savu darbu pilnībā atbild un ir pārliecināta, ka veic to pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc nepārsteidz pacientu teiktie vārdi: «vienmēr strādā ļoti atbildīgi», «profesionāla savā amatā», «super māsiņa».
Dara pati
Vēl pirms sarunas kabinetā Danuta ar lepnumu Dienas fotogrāfam izrāda savu briļļu un stikliņu kasti. Tāda viņai bijusi gan laikā, kad vienā lielā kabinetā strādājuši pat seši ārsti un to darba vietas atdalītas tikai ar aizkaru, gan arī tagad, kad darbu būtiski atvieglo visdažādākā aparatūra un strādāt jāpalīdz tikai vienam ārstam. Šī kaste arī būtībā ir māsas galvenais darba instruments. Kā saka viņa pati: «Esmu acu māsiņa.»
Kopā ar acu ārsti Gunu Ozolu māsiņa strādā jau daudzus gadus. Pati sieviete smej, ka abas tiešām ir kā māsas. Pat visur sanāk iet kopā. Un tam noteikti ir savas priekšrocības. Viņa negaida norādījumus no kolēģes - ļoti labi pati zina, ko iesākt, kā pacientam palīdzēt, tāpēc ārstu nemaz netraucē. Arī darba specifika ir tāda, ka, atnākot pacientam ar iekaisušām acīm, viņa jau zina problēmu iemeslus. «Ar gadiem piešaujas,» piebilst māsa. Savu darbu Danuta raksturo kā specifisku - jebkura māsa uzreiz ar acu ārstu kopā strādāt nevarētu. Nepieciešamas apmācības, jo gandrīz pusi no laika ar pacientu strādā tieši viņa.
Danuta kā māsa sākotnēji strādājusi bērnu infekcijas un pēc tam ķirurģijas nodaļā. Šis darbs gan bijis smags, un sieviete domājusi, ka tur strādāt nespēs, taču ar laiku veicies tik labi, ka vairs neko mainīt nav gribējusi, cerot, ka vienmēr strādās ar bērniem. Dzīvē gan noticis citādi. Tagad, kad daudzi gadi nostrādāti pieaugušo poliklīnikā, Danuta viennozīmīgi saka, ka vieglāk ir strādāt ar bērniem, lai gan no malas varētu šķist savādāk: «Bērniņš nav untumains, nav ar savām kaprīzēm atšķirībā no pieaugušā, kurš ir cimperlīgāks.»
Galu galā medicīnā kopumā nostrādāti gandrīz 40 gadi. Stāstot par to, kāpēc šī joma izvēlēta, Danuta atceras, ka sākumā gribējusi būt skolotāja, taču šis plāns nav izdevies. Tad izvēlēta alternatīva - medicīnas māsa. Interešu tajā laikā bijis daudz - gan dziedājusi, gan bijusi liela sportiste -, tomēr pāri visam bijis sapnis par Rīgu. Kā jau gandrīz katram lauku bērnam, gribējies tikt uz lielo pilsētu, kur Danuta dzīvo joprojām. Profesijas izvēli nenožēlo - lepojas ar to, ko dara, un ar katru gadu šī joma iepatīkas arvien vairāk.
Vienkārši jāuzklausa
Darbs ir grūts, taču Danuta nesūdzas. Dažreiz tikai pietrūkstot laika paēst pusdienas - tad atliek kādā kaktiņā iztikt ar sviestmaizēm. Reizēm vienā dienā pieņemt sanāk pat 25 pacientus. Tomēr, salīdzinot māsas darbu poliklīnikā un slimnīcas nodaļās, var teikt, ka Danutai ir veicies. Viņa pati atzīst, ka, piemēram, nakts dežūras izturēt nevarētu - to varot tikai jaunie.
Ne viens vien pacients pie ārsta vēršas atkārtoti, un māsai ar vairākiem sanācis izveidot diezgan ciešu kontaktu. Citi kolēģi pat aizrāda par lieku pļāpāšanu. Tomēr neuzklausīt un nepainteresēties, kā klājas, nedrīkst. Galvenais - lai pacients aiziet prom apmierināts. Un arī uzklausīšana ir sava veida ārstēšana. Danuta uzskata, ka saiknes veidošana ietilpst viņas darba pienākumos. «Nevar tā kā ar mēbeli - nāc, sēdies! Cits nemaz nezina, ko es ar viņu darīšu. Vajag izskaidrot, aprunāties,» stāsta māsa. Turklāt tas arī atmosfēru padara vieglāku - uz darbu var nākt ar prieku un nejusties sliktāk kā mājās.
Pacienti gan ir visādi, daži arī nerunā un ir atturīgi, savukārt citi aizvainoti, un tad māsa ir tā, kurai visbiežāk sanāk uz sevis izjust dusmas. Baras par garo rindu, lielo maksu vai citām dzīves ķibelēm. Danuta tajā brīdī meklē īstos vārdus un mēģina sarunu pavērst citā virzienā. Viņa gan piebilst, ka ir kāda robeža - par savu personīgo dzīvi viņa pacientiem nestāsta. Jā, var uzklausīt citus, just līdzi un varbūt iedot kādu padomu vai uzmundrinājumu, bet citādi ne. Daudzi gan ievērojuši māsas veselības problēmas ar kājām un tāpēc šad tad mēdz apjautāties.
Vislielāko gandarījumu sniedz pacienta «paldies». Tas ir īpaši, jo citi vienkārši uzskata, ka tas ir māsas pienākums un viss. Arī sabiedrībā šī profesija nav pietiekami novērtēta, uzskata Danuta. Daži tā arī pateikuši: «Ne jūs kaut ko zināt, ne mākat.» Tāpat apkārt runā par korupciju un to, ka ārzemēs viss ir labāk, taču tam māsa nepiekrīt - Latvijā medicīna ir ļoti labā līmenī.
Runājot par nākotnes plāniem, Danuta smej, ka drīz jau būs pensijas gadi, taču labprāt paspētu pastrādāt jaunajā slimnīcas korpusā, kura būvniecība vēl tikai norit. Gribētos just tos apstākļus, lai gan arī pašreizējā vietā neesot slikti.
Uz medicīnas pusi skatās arī Danutas četrgadīgā mazmeita. Viņai ir daktera soma un pašai savs stetoskops. Danuta vēl piebilst, ka jebkurai māsai jābūt līdzcietīgai, zinātkārai un atbildīgai. Nevar savu darbu darīt pavirši, jo cilvēki uz tevi paļaujas.