Visslavētākie ir storu dzimtas zivju ikri - kaviārs, ko ēd tikai jēlu un pārsvarā mazsālītu. Vienīgi šos ikrus dēvē par kaviāru pat tad, ja tie vairs nav mazsālīti - jo mazvērtīgāko kaviāru arī stipri sasāla un pat sapresē. Pirms ātras pārvadāšanas iespēju apguves kaviārs bija pieejams vienīgi Kaspijas jūras un Volgas lejteces baseinā. Tolaik slavenāko un dārgāko - belugas kaviāru, tāpat kā tagad, ieguva Irānā un Krievijā. Taču belugu palika arvien mazāk, pārdošanā nonāca citu to radinieču ikri - ne tik glāsmaini pie aukslējām, lētāki un vairāk pirkti. Tie arī tagad visvairāk izplatīti, un kaviāra tradicionālajām eksportētājām pievienojušās jaunās šī baseina valstis, piemēram, Azerbaidžāna. Otra neatkarīga kaviāra ieguves vieta bijusi Kalifornija un ASV austrumkrasts, kur izsenis lieto amerikāņu stores kaviāru. Ēšanai jebkuru kaviāru parasti atdzesē apmēram līdz piecpadsmit grādiem īpašā traukā, ko liek uz ledus. Ēd ar kaula vai perlamutra karotīti, jo sudraba karote dod metālisku piegaršu vai ikri maina karotes krāsu. Kaviāru ēd kā uzkodu pie šampanieša vai ledaina šņabja. Ja katram ēdējam nav savas perlamutra karotītes, kaviāru liek uz baltmaizes grauzdiņa, kas plāni apsmērēts ar sviestu.
Divi jaukākie stāsti par kaviāru ir šādi: mans kolēģis Latvijas Radio bija 60. gados piedzīvojis, ka Ukrainas ieskrietuvē pie šņabja glāzītes dod no avīzes noplēstu lancku, uz kuras ar zupas karoti uzmet melnos ikrus, bet 60. gadu beigās mans brālis, pārnācis no skolas, atteicās ēst pusdienas, jo skolas pusdienās bija apēdis 12 kārtīgu sviestmaižu ar melnajiem ikriem. «Daudzi neēda, jo viņiem negaršo,» viņš paskaidroja papam.
Kaviāru par melnajiem ikriem sauc Krievijā, tas pārnācis arī pie mums, tāpat kā sarkano ikru apzīmējums lašu dzimtas zivju ikriem. Sarkanie ikri vissvaigākie mums ir no Baltijas jūras forelēm un lašiem - nav jēgas pirkt sālī sabeigtos Klusā okeāna lašu ikrus. Te man ir tikai viens stāsts: ja skolas vasaras brīvdienās pie Carnikavas brālēniem bijām noskraidījušies vai Vecgaujā zem ūdens nolīdušies līdz spēku izsīkumam, rikšojām uz virtuves pieliekamo, kur stāvēja stikla trīslitrene ar mazsālītiem ikriem. Aprijām paštaisītās sviestmaizes ar ikriem, uzdzērām pienu un dauzījāmies tālāk. I ne caureja nepiemetās, par ko pieaugušie ikreiz nobrīnījās vien.
Tad nu, lūk, melnie un sarkanie ir smalkie ikri, tos nevajadzētu prastināt ar kādām piedevām, izņemot baltmaizi un sviestu. Nekādu sīpolu!
Ja pietiek fantāzijas, tad pat sālītos ikros jūt maigumu, tiem plīstot pret mēli.