Paralēli pastāvēja divas jauna gāzesvada ieceres: Nabucco un Krievijas piedāvātā Dienvidu straume, kas paredzēja gāzes piegādes, apejot Ukrainu. Pašlaik Krievija caur Ukrainu eksportē 80% Eiropai domātās gāzes.
Gāzesvadu, protams, var izbūvēt, tikai vajag arī gāzi, kas pa to plūstu. Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins pat tika izteicis tēvišķīgu pamācību, ka par to vajagot padomāt, «pirms ieguldīt miljardiem dolāru».
Vai nu speciāli (par nolīguma parakstīšanu bija zināms iepriekš), vai nejauši piektdien par gatavību piegādāt Eiropai dabasgāzi pa Nabucco paziņoja Turkmenistāna, kurai, kā tiek uzskatīts, ir pasaulē ceturtie lielākie dabasgāzes krājumi. Savu dabasgāzi piedāvājusi arī Azerbaidžāna. Jāpiebilst, ka Kaspijas jūras šelfa gāzes atradņu paātrinātu apguvi stimulēja Krievijas badīgums - 2007. gadā tā krasi kāpināja Azerbaidžānai piegādātās gāzes cenu. Perspektīvā tiek skatīta arī iespēja Nabucco saņemt dabasgāzi no Tuvo Austrumu valstīm, un arī Irāka šonedēļ solīja, ka tā varētu piegādāt pusi gāzes daudzuma, ko būs iespējams nogādāt pa gāzesvadu.
Turkmenistāna faktiski skatāma kā Krievijas ekonomiskais piedēklis, jo savu galveno bagātību dabasgāzi tā varēja eksportēt tikai caur Krieviju - to noteica no PSRS laikiem mantotā cauruļvadu sistēma. Aprīlī gāzesvadā Vidusāzija-Centrs notika sprādziens, un tā dabība nav atjaunota, jo Krievijai un Turkmenistānai radās nopietnas domstarpības par gāzes cenu. Krievijai nācies uzzināt, ka arī Turkmenistānā pazīst vārdu «diversifikācija». Dabiski, Krievijai ir pamats bažīties, ka Eiropas gāzes tirgū Turkmenistāna varētu kļūt par nopietnu konkurentu, ja atceramies, ka siltās klimatiskajās joslās iegūtai dabasgāzei (tāpat kā naftai) ir zemāka pašizmaksa, un tas paver iespēju noteikt zemāku cenu.
PSRS laikos ideoloģiskas konfrontācijas apstākļos gāzes piegādēs nekādu sarežģījumu nebija. Tie radās šajā gadsimtā, kad Putina Krievija sāka tēlot pasaules lielvalsti, savukārt Ukraina pēc oranžās revolūcijas uzvaras negribēja samierināties ar satelīta lomu, bet ārpolitikā pārorientējās uz ciešāku sadarbību ar Eiroatlantiskajām organizācijām. Krievija vēlējās sagrābt Ukrainas gāzes cauruļvadu sistēmu, tikai nekas no tā nav iznācis. Toties parādījās apzīmējums «gāzes karš». Cauruļvadu slēgšana uz Krievijas un Ukrainas robežas. Krievija «karoja» pret Ukrainu, bet galveno cietēju loma tika tām ES valstīm, kurām Krievija bija vienīgā dabasgāzes piegādātāja. Tās ir Austrumeiropas valstis. Janvārī «gāzes kara» laikā uz gāzes krājumu izsīkuma robežas balansēja Bulgārija, bet Slovākijā pat nācās izsludināt ārkārtas stāvokli. Plāni klājās arī «brālīgajai» Serbijai.
Tagad tas jau sāk piemirsties, taču nav pagājis necik ilgs laiks, kad Kremlī aizgūtnēm runāja par Krieviju kā «enerģētikas lielvalsti», pa klusam bilstot, ka galvenais ierocis esot energoresursi. Runāts tika arī par «gāzes OPEC» dibināšanu un cenu diktēšanu. Pieklusis, taču var mēģināt atgriezties.
Krievijai bija divi projekti, kā tikt klāt ES valstu gāzes sadalītājiem «bez starpniekiem». Ziemeļu straume ar gāzesvadu Baltijas jūrā un Dienvidu straume ar «trubu» Melnajā jūrā. Līdz ar Nabucco startu Dienvidu straume zaudē jēgu un piedevām stipri mazinās iespēja saņemt ES valstis «enerģētiskajās spīlēs». Turklāt pēc parlamenta vēlēšanām Bulgārijā (tur bija paredzēta Dienvidu straumes «izkāpšana krastā») mainījusies valdība, un viens no jaunā premjera pirmajiem rīkojumiem bija jebkādu sarunu pārtraukšana saistībā ar Dienvidu straumi.
Nabucco patiesībā nav nekāds īpaši grandiozais projekts: cauruļvada maksimālā jauda ir 31 miljards kubikmetru gāzes gadā. Tā ir aptuveni desmitā daļa no ES valstu gada kopējā patēriņa. Tomēr pēc izbūvēšanas Nabucco būs glābiņš tām ES valstīm, kurām dabasgāzes vienīgā piegādātāja ir un vēl dažus gadus paliks Krievija.
Kā projekts Nabucco aizsākās pirms septiņiem gadiem, tad iesprūda, jo pārlieku daudz (15%) gāzes gribēja sev paturēt Turcija, pa kuras teritoriju gāzesvads stiepsies līdz jūrai. Nebija skaidrības par gāzes pārdevējiem. Kaut kas it kā tika darīts, tikai rezultāta nebija. Kamēr nebija sarežģījumu ar Krievijas gāzes piegādēm, likās - kāpēc jāsteidzas? Pagājušās ziemas Krievijas un Ukrainas «gāzes karš» lika trūkties un sapurināja. Nāca pavisam saprotams, ka energoresursursus var izmantot politiskajā cīņā. Arī piegādātāji pieteicās - kā uz pasūtījumu.
Protams, viss neies gludi, taču pirmais principiāli svarīgais solis Krievijas gāzes ieroča neitralizēšanā ir sperts.