Pirms kāda laika daudz tika runāts par Latvijas mērķi. Nupat ir pabeigts veidot dokumenta projektu ar nosaukumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, kurā formulēts gan mērķis, gan pasākumi šī mērķa sasniegšanai. Kā viena no nozīmīgākajām Latvijas bagātībām, kuru jāprot nosargāt un izmantot, to nenoplicinot, minēts dabas kapitāls. Tas labi, jo agrāk ekonomika un dabas aizsardzība tika pretnostatītas un dabas vērtības netika rēķinātas naudiskā izteiksmē.
Zaļa ekonomika minēta jau dokumenta ievadā, un ilgtspējīga attīstība skaidrota kā tāda, kas «neapdraud nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas un nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu». Taču vai šobrīd mēs neejam pretējā virzienā? Vai lēmumi, kas tiek pieņemti tagad, nekļūs par sprunguli riteņos? Kā ar šo stratēģiju saskan, piemēram, pērnā gada lēmums krasi palielināt koku ciršanas pieļaujamo apjomu valsts mežos? Vai tā drīzāk nav rīcība pēc principa «ātra peļņa šodien, un pēc mums kaut ūdens plūdi»?
Nākotnē paredzamas klimata pārmaiņas. Vai šajā kontekstā nebūtu jāpārskata purvu nosusināšana kūdras ieguvei? Nosusinātā purvā ar iznīcinātu zemsedzi metāna (viena no siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm) izdalīšanās pieaug pat 10 reižu? Vai liels ieguldījums dabas kapitālā nebūtu iespējami daudz purvus saglabāt neskartus? Dabiska kūdras purva hektārs, augot sūnām, gadā saista ap trim līdz deviņām tonnām oglekļa dioksīda. Būtu jāizvērtē arī valsts mežos plānotā meliorācijas sistēmu atjaunošana mežu nosusināšanai. Piemēram, dumbrāji ir vieni no nozīmīgākajiem oglekļa glabātājiem. Tos nosusinot, ogleklis izdalās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu veidā.