Par tiem rezultātiem jāsaka tā, ka nekad par savu galamērķi neesmu spraudis kādas noteiktas vietas. Vairāk esmu skatījies uz to, cik daudz esmu izdarījis šajā laika posmā un cik man tiešām ir izdevies trasē veikt šos braucienus, kuriem esmu gatavojies. Atskaites punkts noteikti nebūs vieta, bet tās iekšējās sajūtas, vai darbs padarīts par simt procentiem vai par septiņdesmit.
Komandai pēdējā Pasaules kausa posmā Vinterbergā izdevās izcīnīt pirmo medaļu šogad stafetē. Vai tas ir iespējams arī Altenbergā?
Stafetē ir ļoti daudz faktoru, kas var nospēlēt gan par labu, gan par sliktu komandai. Šī sacensība ir interesanta, jo tā ir ļoti neprognozējama. Viena sportista kļūda var izmainīt visas komandas likteni. Ja visai komandai izdodas veikt perfektus braucienus, tad arī ir iespēja pacīnīties par augstām vietām.
Iepriekšējos gados stafetē par medaļām braucāt regulāri, bet kopš disciplīnas iekļaušanas olimpisko spēļu programmā konkurence ir augusi?
Jūtams ir tas, ka komandas uz šo disciplīnu sākušas daudz apzinātāk strādāt. Sākumā to visu varbūt uztvēra kā tādu vieglu izklaidi pēc galvenajām sacensībām, šobrīd jau, saprotot, kāds ir šīs stafetes statuss, visas komandas ir cītīgi sākušas strādāt pie tās. Šī ir disciplīna, kurā viss kas var notikt, tāpēc tā ir iespēja pacīnīties par augstām vietām arī tām komandām, kuru sportistus uz pjedestāla tik bieži nemaz neredz.
Līdz tam jau vēl ir tāls ceļš ejams. Dzirdēju, ka šopavasar būs iespēja aizbraukt pirmo reizi apskatīt šo Soču trasi, tur notiks starptautiskā pieņemšana. Tad būs kaut kāds pieņēmums par to, kas tas ir un ko ar to iesākt. Tad arī varēs domāt tālāk.
Pilnu interviju ar Mārtiņu Rubeni lasiet pirmdienas, 6.februāra laikrakstā Diena.