Rīdzinieki Jaunmārupē
Šurp esmu atbraukusi, agrāko atmiņu vadīta. Pirms daudziem gadiem šad tad sastapu Heinrihu Lepeško Rīgā, Ģertrūdes ielā pastaigājamies ar ņipru foksi Pičuku. Vēlākajos gados viņš ar dzīvesbiedri Ģertrūdi bija redzams lepna kollija Flero pavadībā. Kā tagad dzīvo Heinrihs Lepeško? Nevaru iedomāties viņu bez suņa līdzās.
Smaidīgs un omulīgs Heinrihs smejas - vadot apmierināta pensionāra dzīvi. Pirms desmit gadiem abas ģimenes - tēvs un meita - pārdevuši savus dzīvokļus Rīgā un pēc ilgākas meklēšanas noraudzījuši zemes gabalu Jaunmārupē, kur it kā lauki, bet Rīga divdesmit minūtēs ar mašīnu sasniedzama. Dārzā aug priedes. Uz esošiem pamatiem tika uzcelta māja ar diviem spārniem - vienā dzīvo Iveta ar ģimeni, otrā apmetās Lepeško seniori. Diemžēl pagājušā gada rudenī mūžībā aizgāja Ģertrūde, bet dzīve turpinās.
Kā nereti mēdz būt, sākumā tika lemts ap māju ierīkot tikai zālienu. Taču augļu koki vajadzīgi! Derētu arī kāda zemeņu dobe, un savā dārzā nošķīt svaigus garšaugus ir tik pašsaprotami, vai ne? Dārza vienā stūrī iekārtojusies arī neliela siltumnīca. Kad jaunie no rīta aizbrauc uz darbu, Heinrihs paskatās televizoru, ziemā tīra sniegu, pārējos gadalaikos dārzā ik brīdi atrodas kāds darbs. Suņi palīdz - nogrieztos zarus izstaipa pa visu dārzu.
Notika tas, kam jānotiek
Iveta aicina uz tasi kafijas. Danko un Moris paliek dārzā. Saules apspīdētajā viesistabā lidinās un vidžina divi papagailīši. Iveta stāsta par ārā palikušajiem draiskuļiem. Abi esot ģimenes iņ un jan - baltais un melnais. Danko teorētiski skaitās Ivetas un Ivo suns. Dažus mēnešus veco kucēniņu mājās atveda, kad vēl bija dzīvs vecais labais labradors Arro. Viņš izskoloja mazuli. Danko ir gudra galva, drīz viņš mats matā visu darīja tāpat kā Arro. Kad vecais suns nomira, Danko ļoti skuma, viņam vajadzēja draugu. Pēc Arro nāves un vēl jo īpaši pēc Ģertrūdes aiziešanas mūžībā Heinriham uzmācās vientulības sajūta, un viņš gribēja izdarīt labu darbu - paņemt no patversmes vācu aitu suņa jauktenīti.
Viņš pētīja internetā ziņas par atrastajiem suņiem, arī sludinājumus Dienā par bārenīšiem dzīvnieku patversmēs. Iveta pie sevis domāja - labradors ir ģimenes suns, bet vilciņš būs jādresē, jāiet skolās. Abi ar Ivo strādā, katrs skrien savos darbos, nekāda suņa skološana te nesanāktu. Galu galā - notiks tas, tam jānotiek.
Tā arī bija. Iveta uzzināja, ka kāda ģimene vēlas atdot labās rokās trīsarpus gadus vecu labradoru. Heinrihs joprojām iestājās, ka jāņem kucīte no patversmes, un Ivetas draudzene smējās - labi, tad tas labradors jānodod patversmē, lai seniors viņu paņem no turienes. Joks, protams. Pirms pāris mēnešiem Moris jeb Melnis, kurš ir tikai pāris mēnešu jaunāks par Danko, ieradās jaunajā dzīvesvietā un, lai cik dīvaini tas būtu, par savu saimnieku izvēlējās tieši Heinrihu, kurš gan smejas: «Pa dienu mani ir abi suņi, bet, kad no skolas pārnāk mazdēls Mikus, kad atbrauc Iveta ar vīru, Danko un Moris ķer savas rotaļlietas un skrien viņiem pretī kā gadu šos neredzējuši.»
Māca delverības
Danko ir miesās būdīgs, ar baltu asu apmatojumu. Moris sākumā bija kā izstīdzējis pilsētas pusaudzis, kas ne ārā lāgā vests, ne kārtīgus lauku labumus ēdis, bet te - īsts paradīzes dārzs, rotaļu draugs un mīļi cilvēki. Kā jau audžubērns, viņš arī tika vairāk palutināts. Tagad Moris pilnībā iejuties, spalva viņam mīksta un spoža kā nolakota, suns pieņēmies miesās. Abu svara attiecības ir 33 un 46 kg. Viņi caurām dienām joņo pa dārzu un viens otram māca dažnedažādas delverības. Tā Moris iemācījis Danko atvērt vārtiņus un aizskriet brīvsolī. No rīta kaimiņi zvana - jūsu suņi skraida pa ielu!
Danko neēda ne ābolus, ne bumbierus. Moris sukā iekšā visu. Tagad arī Danko neatpaliek no viņa. Iveta pārliecināta - abus suņus var nopirkt par viņu lielāko kārumu - biezpienu ar jēlu olu, bet Heinrihs saka - redzēs, kā būs vasarā, kad dārzā parādīsies ķirši un zemenes. Viņš atzīstas: «Man prieks par abiem. Kad jaunie aizbrauc darbos, suņi ir mani vienīgie sarunu biedri.»
Heinrihs Lepeško priecājas, ka suņi izdarījuši kādu labu darbu. Sākumā Mika klases biedri baidījušies no Danko. Nākot ciemos un ieraugot, ka lielais baltais suns priecīgs drāžas pretī, viņi aiz vārtiem sastinga kā pielīmēti, kamēr kāds no mājiniekiem Danko nepaņēma ciet. Tas arī saprotams, apkārtnē daudzas ģimenes ņem suņus un liek viņus pie ķēdes, tāpēc mājas sargi ir nikni. Lepeško smej: «Abi mūsējie ir īsti lapočkas, un bērni to zina, tāpēc tagad dažkārt dārzā iet ņigu ņegu, bērni un suņi nav šķirami.»