gadā»… - ja līdz šai vietai vēl neesat nolauzuši apziņas kaklu, tad, birokrātisko valodu tulkojot, šī MK «darba grupa» rekomendē vēl par 30% apcirpt jau tā līdz bada minimumam apšķērēto kino nozares finansējumu.
Ne no Kafkas
Nav jābūt īpaši debilam matemātikā, lai saskaitītu divus ciparus - 70 ar 30 un apjēgtu, ka augsti kompetentā «darba grupa» rekomendē jeb iesaka - likvidēt kino Latvijā. Ciparu valoda ir skarba, toties skaidra: 2010. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, Latvijas valsts atbalsts filmu nozarei jau ir samazināts par 70%. Funkciju izvērtēšanas darba grupa bez konsultācijām ar kino nozares pārstāvjiem, profesionāļiem, kas kaut ko sajēdz, no kā «sastāv» filmu ražošanas nebūt ne abstraktie, no zila gaisa rautie naudiņu cipari, šo atbalstu 2011. gadā iesaka samazināt vēl par 30%. Saskaitām: 70 + 30 = 100%. Punkts un Āmen. Kino - pļurkt!
Šādu «darba grupu» domas lidojums varētu šķist nācis no kāda Kafkas absurda stāsta un varētu izsaukt vien nožēlas smīnu, ja tā nebūtu Latvijas kultūrstratēģijas realitāte. Ir skaidrs, to apliecina pat visoptimistiskākie eksperti, ka Latvijā filmu industrijas jau pāris gadu nav. Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra informācijas speciāliste un Latvijas filmu izplatīšanas projektu vadītāja, atzīst, ka «tā varbūt ir parodija par industriju, bet ne industrija, būtībā - Latvijā kino ir kļuvis par fanātisku entuziastu pašdarbību», jo valsts ar pašreizējo finansējumu nespēj nodrošināt «industrijai nepieciešamo vismaz piecu sešu spēlfilmu ražošanu gadā» (spēlfilmu izmaksas ir vislielākās, bet tieši pēc spēlfilmām, to kvantitātes un kvalitātes spriež par valsts kinonozares attīstības līmeni). Starptautiski pazīstamā Latvijas kinorežisore Laila Pakalniņa ir vēl skarbāka: «Industrijas nav ne jau tāpēc, ka Latvijā nevar uzņemt četras, septiņas vai divdesmit spēlfilmas, jo par šo ciparu var diskutēt, bet gan tāpēc, ka šeit nav iespējama filmas pilna ražošanas cikla nodrošināšana - Latvijā nav laboratoriju, nav Dolby skaņu ierakstu studiju, pietrūkst tehnisko darbinieku, ja kaut vai divas lielfilmas tiek filmētas vienlaikus», visbeidzot - Latvijā ir nepietiekama ar kino saistīto profesiju apmācības sistēma, jo Kultūras akadēmija gatavo režisorus un labākajā gadījumā operatorus. Kur skaņu režisori, gaismu mākslinieki, specefektu tehniķi, kur top visu šo «pamatprofesiju» kvalificēti palīgi, kas ir ļoti būtisks un nepieciešams atspaids komandai filmēšanas laukumā? Viņu fiziski nav.
Slimnīca, morgs. Gana?
Kino nozares zinātāji secina, ka filmu nozare Latvijā nav saņēmusi adekvātu finansējumu pat t. s. treknajos gados, kopējam gada finansējumam vislabākajā situācijā atbilstot tikai vienas Eiropas spēlfilmas vidējam budžetam. Krīzes laikā 2010. gadā Nacionālais kino centrs spēlfilmu projektu konkursā bija spiests noteikt drakoniskus ierobežojumus, ka atbalstīt var tikai trīs mazbudžeta spēlfilmu uzsākšanu (turklāt ar kategorisku nosacījumu, ka neviens vairs nedrīkstēs paļauties uz līdz šim piekopto maigo ekonomisko šantāžu - sak, par tik maz naudiņām mums izdevās nofilmēt pusi filmas, dodiet vēl, ja gribat redzēt gatavu filmu). Savukārt 2009. gadā nebija iespējams uzsākt nevienas jaunas spēlfilmas ražošanu. Tas nozīmē, ka 2012. gadā Latvijai savu spēlfilmu var nebūt vispār. Ja vien neuzradīsies privāti investori, kas - kaut ar nelielu Latvijas valsts līdzekļu piesaisti - dos iespēju kādam režisoram īstenot savas ieceres spēlfilmu laukā. Precedenti jau ir bijuši - lai atceramies kaut vai Jāņa Norda Amatieri (2008) vai Mika Ozoliņa 2009. gada filmu Es gribu tavu meiču (nav runa par gala produkta kvalitāti) vai vissvaigāko brīnumu - studijas Krukfilms komandas spēju savākt vienu miljonu dolāru, lai nofilmētu pirmo Latvijas - Honkongas kopražojuma filmu Amaya - lielāko daļu budžeta tās ražošanai veido privāta nauda. Taču šādas atsevišķas privātas investīcijas negarantē Latvijas filmu industrijas ilglaicīgu eksistenci. Tā ir valsts kultūrpolitikas stratēģija, nevis gadījuma kaprīze. Varu absolūti piekrist režisores Lailas Pakalniņas paustajam: «Jā, mums vajag kinoindustriju. Lai nodrošinātu un garantētu nacionālās kinomākslas pastāvēšanas iespēju. Jo normālai, modernai nācijai nepietiek ar dzemdību namu, slimnīcu, morgu un kapiņiem. Būtiski, lai latvietim tiktu radītas iespējas ne vien piedzimt un nomirt. Lai viņš varētu pilnvērtīgi izbaudīt un izsāpēt sev atvēlēto laiku, viņam daudz ko vēl vajag, bet arī kino un izpratni par kino. Tāpēc XXI gadsimtā Latvijā, manuprāt, daudz būtiskāk ir nevis sākt domāt par Bībeles mācību, bet drīzāk kino vēstures apguvi. Arī no morālā un smadzeņu attīstības, no emociju audzināšanas viedokļa ir ļoti būtiski skatīties un saprast filmu. Tai pat laikā negribētu uzkraut filmai kaut kādu pārmērīgi pompozu misiju. Filma ir prieks (pat ja tajā jāraud), un kāpēc gan latviešiem lai tas būtu liegts?»
Tango vajag divus
Būtu īpaši nesaimnieciski pārtraukt filmu uzņemšanu Latvijā tagad, kad pamazām, bet rezultatīvi sāk darboties Rīgas Filmu fonds - iedarbīgs ierocis Latvijas ekonomikas sildīšanai. Fonda konkursā atbalstītie ārvalstu sadarbības projekti atstāj Latvijā nopietnu finansējumu, bet tas nebūtu iespējams bez Latvijas kinoprofesionāļu aktīvas darbības. (LKS, LNKC un Producentu apvienības dati liecina, ka kopējais Latvijas ekonomikai piesaistītais finansējums, kas rodas Latvijas filmu profesionāļu darbības rezultātā, piesaistot ārvalstu producentu grupas filmēšanai Latvijā, 2010. gadā vien būs vismaz pieci miljoni latu.) Kamēr daži sola 50 tūkstošus darba vietu, Latvijas kinošņiki dažus simtus reālu darbvietu jau sarūpējuši. Skeptiķi teiks - kino grupas no Āzijas vai citurienes Rīgas Filmu fonds piesaista ar naudu (nodokļu atlaidēm u. c. maigajiem finanšu instrumntiem) un lētu darbaspēku. Piekrītu. Un tieši tādēļ valstiska izlēmība jeb drosmīgs politisks lēmums ir nepieciešams, lai Latvija kļūtu par zemi, kurā ir kinoindustrijas pilnā cikla īstenošanas iespējas. Lai arī ārzemnieki šeit nevis ietaupītu savu naudu, bet maksātu Latvijai par pilna komplekta kino ražošanas garantijām. Piemērs nav tālu jāmeklē - Holivuda Čehijā uzņem filmas ne tikai tāpēc, ka tas ir lētāk, bet tāpēc, ka tur ir iespējams ražot filmu no A līdz Z, no paviljona līdz kvalitatīvai kopijai. Par to var pārliecināties, izsēžot Holivudas filmu beigu titrus - daudzas ir ar zīmi Made in Barrandov (slavenā čehu studija). Par svaigām kino idejām varat būt droši - Latvijas jaunajiem režisoriem un ne tikai viņiem ideju netrūkst. Redz, Aiks Karapetjans bliež augšā savu filmu «par Purčiku» un Aigars Grauba - par Latvijas basketbola leģendām tālajā/tuvajā 1935. gadā… Vēl tāds sīkums kā skatītājs, kas par mazu pienākumu uzskata redzēt savējo, Latvijas spēlfilmu. Jo priekš tango vajag divus.