Ar Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas atbalstu četri bijušie deputāti - Viktors Avotiņš, Normunds Beļskis, Edvīns Inkens un Jānis Gavars - sāka videointerviju ciklu ar atmodas laika spilgtākajiem pārstāvjiem. Tika nodibināta biedrība Latvijas atdzimšanas vēsture, kuras galvenais mērķis ir apkopot šīs atmiņas vairākās videofilmās un grāmatās, kas tiktu izplatītas Latvijas skolās.
Gada garumā Dienā publicēsim atmodas laika PSRS Tautas deputātu un LR Augstākās padomes deputātu atmiņu interviju fragmentus par tā laika noskaņu un notikumiem, kas rosināja un veicināja trešo atmodu.
Aicinām mūsu lasītājus sūtīt savus atmiņu stāstus par Tautas frontes dibināšanu.
Pirmos publicējam sarunas fragmentus ar Jāni Peteru.
Vai tu 80. gadu sākumā biji padomju cilvēks?
Jā, protams! Es dzīvoju Padomju Savienībā. Es nebiju zvērināts padomju cilvēks, kas būtu apmierināts ar to, kas ir. Es neteikšu, ka biju samierinājies ar to, kāda ir mūsu dzīve, bet bieži pie sevis domāju, ka šī padomju dzīve ilgs ļoti ilgi. Man bija vieglāk tāpēc, ka bija ar ko sarunāties un šo situāciju pārspriest. Ar ko? Ar maniem kolēģiem, kuri īstenībā bija izcili un spoži tālaika Latvijas jeb Padomju Latvijas intelektuālie darbinieki.
Mēs bieži tikāmies ar Māri Čaklo. Spriedām, kā mums jāuzvedas, kas mums jādara dzejā, kas mums jādara sabiedriskajā dzīvē, lai mūsu cilvēku dzīvi padarītu… nu nezinu… priecīgāku varbūt.
Ar Imantu Ziedoni pat sarīkojām tādas nelielas prāta vētras, kurās pārspriedām taktiku un stratēģiju, ko darīt Rakstnieku savienībā. Man bija liels gandarījums, ka Vizma Belševica teica: «Rakstnieku savienība ir kā tāda saliņa, kurā cilvēki dzīvo savu relatīvi neatkarīgo dzīvi.»
Bija pat tāds paradokss, ka partijas sapulces mēs centāmies nenokavēt. Jo partijas sapulces Rakstnieku savienībā nebija tas pats, kas partijas sapulces, teiksim, kādā dzelzsbetona ražošanas kombinātā vai pat kādā iestādē, kādā kantorī, kurā varbūt pat pulcējās samērā intelektuāli cilvēki. Zem partijas vairoga, zem partijas lietussarga sapulcēs mēs izcīnījām lielas lietas. Jūs neticēsiet, bet partijas biedri bija Imants Ziedonis, Regīna Ezera, Pēteris Pētersons, Māris Čaklais. Viena jauna rakstniece gandrīz dabūja sirdstrieku, kad, rakstīdama grāmatu par Māru Zālīti, viņa uzzināja, ka arī Māra ir bijusi partijas biedre. Es nenosaucu pat visus! Vēl interesantāk ir tas, ka padomju laikā pastāvēja kvotas - ko uzņemt un cik inteliģentu rakstnieku drīkst uzņemt partijas organizācijā. Tagad dažkārt raksta tā - to un to mēģināja pierunāt, bet viņš neiestājās. Bet bieži bija tā, ka viņu neuzņēma, tāpēc ka par daudz bija rakstnieku, aktieru… Es atceros - par Paulu Putniņu bija liels cīniņš, lai viņu uzņemtu partijā. Partija nedrīkstēja zaudēt savu šķirisko sastāvu - strādniecību un zemniecību.
Rakstnieku savienība runāja ne jau nu kādas revolucionāras runas, par kurām liktu cietumā, bet mēs izcīnījām samērā principiālas lietas. Ja mums aizliedza izdot kāda kolēģa grāmatu vai svītroja bezgaumīgi daudz, tad mēs partijas organizācijas birojā par to runājām - smagi, stingri, līdz kliedzieniem un bļāvieniem. Mēs, piemēram, pieņēmām partijas biroja lēmumu - izdot Knuta Skujenieka dzejoļu grāmatu. Viņš bija atnācis no lēģeriem. Toreiz gan lēmums nerealizējās, bet viņa no Mordvijas atvestos un atsūtītos dzejoļus apspriedām. Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc ka Rakstnieku savienībā tomēr bija kaut kāda savādāka gaisotne. Nu ne velti Rakstnieku savienība izdarīja to pirmo soli pēc neformāļiem - es to vienmēr piebilstu: pēc neformāļiem - un nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Jā, inteliģence 1987. gadā nebija vēl gatava iet likt ziedus. Inteliģencei bija cits uzdevums - darīt tādas darbības, lai mūsu balsis, akcijas, dzirdētu pēc iespējas plašāka sabiedrības daļa. Tāda bija mūsu politika - gribējām runāt oficiāli, bet asi. Un 1988. gada 1. un 2. jūnijā mēs pateicām to, kas mums bija uz sirds.
Es tā gari atbildu par to, vai es biju padomju cilvēks. Es biju padomju cilvēks - ar visu padomju cilvēka dzīves uztveri. Un toreiz mēs lauzāmies no tā ārā, mēs mēģinājām domāt savādāk.
Vai mēs varam teikt, ka atmoda, kas sākās galvā, sākās tomēr ar radošo savienību plēnumu 1988. gada jūnijā?
Es esmu neobjektīvs. Man galīgi negaidot, es toreiz pieņēmu lēmumu (organizēt Radošo savienību plēnumu), Rakstnieku savienības aparātam pretojoties… Ne jau tāpēc pretojoties, ka tas būtu ideoloģiski nepareizi, bet tāpēc, ka cilvēki bija pārstrādājušies. Cilvēki teica: «Ko atkal Jānis grib? Atkal viņš mūs dzen uz kādu pasākumu!» Toreiz es rīkoju pasākumu pēc pasākuma.
Kad kļuvu par Rakstnieku savienības priekšsēdētāju, nolēmu, ka mums nav ko nodarboties ar smalkām lietām - ar rakstnieku vadīšanu, audzināšanu vai ietekmēšanu. Rakstniekus neviens nevar ne ietekmēt, ne audzināt - tas ir noiets etaps. Rakstnieku savienībai jākļūst par to organizāciju, kas organizē, veido Latvijas sabiedrības apziņu. Un tāpēc arī smagās diskusijās nolēmām, ka mēs organizēsim šo Radošo savienību plēnumu.
Anna Žīgure pārbrauca no Tallinas un izstāstīja, kas notika Tallinā. Tad nolēmām, kas ir jādara mums. Tie mani vistuvākie palīgi, protams, bija pati Anna Žīgure, Andris Kolbergs, kurš toreiz bija neraksturīgi sev ienācis funkcionāros, tas ir, Rakstnieku savienības sekretāros. Un, protams, nu jau abas nelaiķes - brīnišķīgās Saulcerīte Viese un Lilija Dzene. Es te varbūt kādu tagad piemirstu… Bija arī mums cilvēks, kas prasīja - ko mēs ar to gribam panākt, ko pateiksim?
Radošo savienību plēnumam bija milzīga rezonanse. Tas patiešām bija politiskais pavasaris?
31. maijā es biju satraucies. Es nezinu, vai es biju nobijies… Tā īpaši nobijies es nebiju, bet tādas priekšnojautas man bija, tādas… nu varbūt tās ir dzejnieka priekšnojautas, es nezinu. Es aizbraucu uz saviem laukiem Vitrupē. Man bija sarkans žigulis. Viens pats aizbraucu, burtiski - tas skan patētiski - es iebāzu zemē rokas, tā līdz krekla aprocēm, un tad kaut kā nomierinājos, braucu mājās un otrā dienā gāju uz plēnumu.
Mūsu plēnums notika 1. un 2. jūnijā, kad Reigans bija Padomju Savienībā. Viņam viesojoties Padomju Savienībā, nevarētu nekas tāds represīvs notikt, sevišķi Baltijā. ASV vēstnieka mītnē Maskavā tika pieņemti padomju disidenti. Toreiz bija tāda metode - tikties ar disidentiem. Un starp padomju disidentiem - es aizmirsu, kurš bija otrais, bet viens bija Modris Plāte.
Tad, kad 2. jūnijā beidzās mūsu plēnums, tajā brīdī Kremlī notika Reigana un Gorbačova atvadīšanās ceremonija milzīgi draudzīgā garā. Es to stāstu tāpēc, ka mūsu plēnums notika šādā labvēlīgā laikā, kad it kā tika likts punkts aukstajam karam. Formāli Džordžs Bušs ir aukstā kara uzvarētājs, bet īstenībā aukstā kara uzvaras sācējs ir Ronalds Reigans… Nu atdosim godu arī Gorbačovam.
Viss tā labi sakrita, un tāpēc varēja cilvēki likt uz Mavrika Vulfsona kāpnēm Mednieku ielas dzīvoklī ziedu vītnes pateicībā par viņa runu (plēnumā izskanēja Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši pateica, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta - red.). Man ziedu vītnes nelika, bet zvanīja manai sievai un teica, ka Peters nupat sabraukts ar mašīnu… Zvanīja māsiņa un manai sievai Baibai stāstīja: «Jūsu vīrs guļ manās rokās. Es esmu medmāsiņa, ar viņu ir ļoti slikti.» Nu var tikai šodien minēt - vai zvanīja melnā humora pārstāvis vai huligāns, vai represīvo iestāžu pārstāvji, vai kādi citi, kas mēģināja pārbaudīt, kā tas izskatītos un kāda būtu reakcija.
Plēnuma rezonanse bija milzīga. Man tagad zvana no arhīva, lai es dodu kaut kādas mantas par to laiku. Es nolēmu, ka savākšu tās vēstules… Pilnīgi jāraud ir, kādi cilvēki tikai man nav rakstījuši. Visvienkāršākie cilvēki pateicībā un ar apliecinājumu, ka viņi pievienojas katram rezolūcijas vārdam. Dažās bija ierosinājumi, bet cits vienkārši tāpat rakstīja, lai izstāstītu savu dzīvesstāstu - par Sibīriju un tā… Mums rakstīja cilvēki no rūpnīcām, no uzņēmumiem, ko kolhoziem, ka viņi atbalsta mūsu plēnumu. Man tas bija ļoti svarīgi.