Tā piedzīvoja pirmizrādi 19. aprīlī un pēdējo reizi skatāma vēl šovakar Spīķeru koncertzālē. Tajā starp Maskata mūziku un Čaka dzeju valda īpaša ķīmija. Zīmīgi sagadījies, ka vienlaikus šovakar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā Lielajā ģildē skan Artura Maskata Kapričo (solists obojists Egils Upatnieks) un tam līdzās - cita Atlantīda, latviešu simfonisma klasiķa Jāņa Ivanova 4. simfonija - drāma ar šādu nosaukumu.
No kuras puses pūta Hoteļa Atlantīda un Aleksandra Čaka vējš? Ideja veidot Čaka dzejas izrādi.
No diriģenta Sigvarda Kļavas. Deviņi gadi ir pagājuši kopš mūsu iepriekšējā kopīgā projekta Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts Dailes teātrī Ojāra Vācieša 70 gadu atcerei. Sigvards zināja, ka otrs dzejnieks, kuru esmu komponējis teātra mūzikā, ir Čaks. Sigvards arī bija atradis visus ierakstus un sāka tincināt un tirdīt, ka kaut kas ir jāveido. Dziesmu bija mazāk nekā Vācieša gadījumā. Izrādījās, ka arī Anita Garanča iedziedājusi trīs manas dziesmas ar A. Čaka dzeju. Tās bija veltītas viņa deviņdesmitgadei. Atceros to rudens vakaru: man bija lauzta kāja, biju ar kruķiem un pavadīju uz klavierēm Anitu Garanču koncertā Mazajā ģildē. Nebija izejas, jo filmēja televīzija, bija Čaka dzimšanas diena un mums obligāti šis pirmatskaņojums bija jāveic. Anita vēl atnesa sava vīra kurpi, jo satriekto kāju savā kurpē es vairs nevarēju dabūt, bet viņas vīra kurpē varēju. Tās dziesmas Sigvards arī bija atradis, jo, izrādās, šīs trīs dziesmas bija ierakstītas radio. Visas šīs dziesmas veidoja sākotnējo izejas punktu.
Pēc tam Sigvardam teicu, ka es ļoti gribētu, lai režisors būtu Viesturs Kairišs. Noklausījies dziesmas, Viesturs teica, ka saprot, kā sākt, bet nezina, ko darīt tālāk. Viņš gribēja, lai pārlasu atkal Čaku un izvēlos to, ko es šodien gribētu komponēt. Es tā arī darīju. Vienu vasaru, kuru brīžiem pavadīju arī pie Viestura viņa lauku mājās, lasīju Čaka pirmos divus sējumus un vienkārši atzīmēju, ko es šobrīd varētu komponēt. Viņš no tā veidoja savu scenāriju un pēc pusgada pēkšņi man parādīja lugas eksemplāru. Viņš bija uzbūvējis nosacītu lugu un salicis dzejoļus kopā. Tad es sāku rakstīt mūziku klāt. Izrādē divas trešdaļas ir jaunas dziesmas.
Kā uztaustīji Čaka stīgu?
Biju mūzikas autors izrādei Mūžības skartie, kuru 1987. gadā Dailes teātrī veidoja režisors Kārlis Auškāps ar pasakainiem vecākās paaudzes aktieriem, kuri daudzi vēl pazina 30. gadu bohēmu un Čaku, piemēram, Ēvalds Valters un Artūrs Dimiters. Viņi daudz izstāstīja, es nevaru nedomāt par Čaka dzīvi. Šoziem izlasīju arī Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmatu (Čaks, izdevniecība Zvaigzne ABC - red.). Mums ar aktieri Ivaru Kalniņu savulaik bija pāris Čaka vakaru Dailes teātra Mazajā zālē, pēc tam ar šo programmu braukājām apkārt. Pēc Sigvarda Kļavas lūguma es dziesmu Rīga pārveidoju jauktajam korim, Dziesmu svētkiem Rīgai 800. Bet, kad dziesma radās, sapņos nerādījās, ka tā varētu nokļūt līdz Dziesmu svētkiem. Protams, Rīga skan arī šajā programmā. Pārējās dzied Ivars Cinkuss, Jānis Strazdiņš un citi kora solisti.
Ar Čaku tagad saticies jau cits Maskats?
Protams, tagad daudz ko saprotu citādi, un toreiz es nedomāju, ka izpildītājs būs Radio koris. Sākumā cīnījos ar sevi un domāju, ka man nekas nesanāk, jo nevaru tajā upē otrreiz ielēkt. Sigvards iedrošināja. Dažas no vecajām dziesmām kļuvušas izvērstākas. Tās jau ir ainas...
Čaks arvien asociējies ir pilsētas izjūtu. Bet tu, kuram ir īpaša ķīmija ar šo dzeju, jūties pilsētas, Rīgas, vai lauku, Strenču, zēns?
Es varu pārcelties uz brīdi tur un uz brīdi tur. Man ir interesantas abas sajūtas. Tomēr man vajadzīgs pilsētas pulss. Kultūras pulss, kas ir pilsētā. Rīgā ir draugi, bez kuriem es nevarētu. Vasarā gan man patīk aizbraukt uz dzimtajiem Strenčiem, bet drīzāk esmu rīdzinieks. It sevišķi pa ziemu.
Kāpēc tev tik svarīga ir vientulības tēma, vientulības smeldze?
Ir divas vientulības. Tā vientulība, kas tevi apaugļo un uzlādē un ir vajadzīga. Un tā otra vientulība, kas cilvēciski nav tik patīkama un liek izjust esamības traģisko un skumjo pusi, kas arī ir katrā cilvēkā. Man ļoti svarīga ir tā auglīgā vientulība. Manā dzīvē ir daudz teātra, dažādu attiecību, berzes ar citiem, arī mākslas pasaules intrigas un skaudība. Gribas no tā nobēgt, un tad ir vajadzīga īstā, sava vientulība, lai sev atkal tiktu klāt. Lai būtu no kā pasmelties. Jo attiecības noārdās, esot kontaktā ar ļoti daudziem cilvēkiem, un ir ļoti nedaudz cilvēku, kuri pa īstam mūs var uzlādēt un no kuriem smeļamies spēju būt vienam. Jo cilvēkam ir jāspēj būt vienam.
Kādēļ tieši Čaks un Vācietis tev personiski ir tik ļoti svarīga un tuva dzejas pasaule?
No agras jaunības tie man ir tuvākie dzejnieki. Kad es sāku lasīt dzeju - un es to lasīju daudz visus vidusskolas gadus un pat jau agrāk -, es vairāk nekā pašlaik sekoju visam, kas notiek dzejā. Septiņdesmitajos gados, kad mācījāmies Mediņskolā, es diezgan ātri sapratu, ka Čaks un Vācietis ir divas man tuvākās pasaules.
Kas tur ir tieši tev?
Viņos ir ļoti augsts patiesības un sāpju slieksnis. Es piekrītu Imanta Ziedoņa teiktajam: ja mums būtu lielas tautas valoda un milzīga literatūras izplatība, Čaks būtu viens no visspožākajiem visu laiku Eiropas dzejniekiem. Metaforu spēka, milzīgā talanta svaiguma un spēka ziņā viņš ir spožs dzejnieks. Vēl man pie viņa ļoti patīk, ka viņš ārkārtīgi mīl savus cilvēkus, visus savas dzejas personāžus: visus tos vazaņķus, staigules, zagļus un, protams, ormaņus. Viņš droši vien varēja ar viņiem apsēsties kaut kādā Daugavmalas patiltē un dzert šņabi. Tajā pašā laikā viņi nekad nekļuva par sabiedrības marginālo slāņu iemītniekiem vien. Viņš visus šos cilvēkus redzēja, bet nekur viņam nav ne ironijas, ne skepses, ne pāri stāvēšanas šiem dzīves pabērniem. Viņš viņus mīl. Mīlestības spēks, kas viņā ir, man vienmēr ir daudz nozīmējis. Viņi, šie dzīves pabērni, neviens nav īsti laimīgi, tomēr viņi ir romantiķi, iemīlas un izjūt dzīvi. Tas mani aizskāris visdziļākajā būtībā.
Tā ir likumsakarība vai tikai sagadīšanās, ka pašlaik raksti arī operu par kinokritiķi Valentīnu Freimani, kura savu dzīvi aprakstījusi grāmatā Ardievu, Atlantīda?
Drīzāk sagadīšanās, bet likumsakarīga. Atlantīda ir arī latviešu mūzikā: Jāņa Ivanova 4. simfonija Atlantīda un Pētera Barisona kantāte. Tomēr tieši Valentīnas Freimanes grāmatā Atlantīdas jēdziena traktējums ir tāds, kā mēs to traktējam izrādē. Tas ir zudis skaistums. Tāda pasaule, kuras nekad vairs tādā veidā, kāda tā toreiz bija, nebūs, bet kura spēj mūs uzrunāt arī šodien.
Varbūt tik skaists tieši tāpēc, ka pagājis? Varbūt citi idealizēs šodienu, par kuru mēs, tās īstenie iemītnieki, sūrojamies.
Ļoti precīzi un skaisti šo domu nupat izpētījis Vudijs Allens savā filmā Pusnakts Parīzē. Šoziem, rakstot mūziku, es šo filmu skatījos vairākkārt. Man ļoti daudz nozīmēja arī Padega izstāde Mākslas muzejā, uz kuru arī gāju vairākas reizes. Vudija Allena varonis Parīzē pusnaktī nostājas zināmā vietā, un tad nu nāk tas slavenais 30. gadu autiņš ar vecmodīgajiem lukturiem, kurā sēž iekšā Skots Ficdžeralds un viņa sieva. Atliek tikai iekāpt. Bet 30. gadu pasaulē, kurā varonis nonāk, viņš iemīlas sievietē, kura sapņo par XX gadsimta pirmo desmitgadi. Viņš aizraujas ar to, ka vienā krogā satiek Hemingveju, otrā Pikaso un pie galda kādā kafejnīcā sēž Bunjuels. Tikpat labi varēja iemaldīties arī kāds latviešu mākslinieks - Leo Svemps, Konrāds Ubāns vai profesors Valentīns Utkins, pie kura mēs abi ar Pēteri Vasku esam mācījušies kompozīciju. Bet sieviete viņam saka, ka vēlas dzīvot 1910. gadā, pārcelsimies uz turieni! Tad viņš saprot, ka cilvēks nekad nav īsti laimīgs tur, kur viņš ir, un viņam visu laiku gribas tikt kaut kur citur.
Vai šo diagnozi tu attiecini arī uz sevi?
Zināmos brīžos noteikti. Man ļoti lielu dzīves mācību deva profesors Valentīns Utkins. Viņš 30. gados bija dzīvojis Parīzē, studējis Sorbonnas universitātē jurisprudenci un bija ārkārtīgi smalks un gudrs kungs. Viņš stāstīja: «Es jaunībā Parīzē spēlēju krogos. Ne tāpēc, ka vajadzēja naudu, bet tāpēc, ka bija interesanti.» Prasīju, vai viņš pēc kara nav vēlējies atkal nokļūt Parīzē. «Nē! Nekad necentieties vēlreiz nokļūt tajā vietā, kur jūs jaunībā jutāties laimīgs. Tur tā vairs nav!» Varam tikai savās ilūzijās pārcelties un domāt, kā tas bijis un kā cilvēki jutušies. Kā jutās mana audžumamma un vecāmamma, kuras dzimušas Rīgā, bet dzīvoja mazpilsētā. Mēs varam par to tikai domāt. Mēs nevaram būt viņu vietā. Jādzīvo ir šodien.
Tu Rīgā nonāci 70. gadu vidū un dzīvo joprojām. Kura Rīga tev ir tuvāka - jaunības vai šodienas Rīga?
Jaunības atmiņas ir ļoti skaistas, man ļoti patika 70. gadi. Jā, bija stagnācija, un nevarēja nopirkt biļeti uz Parīzi. Bet bija daudz kas cits. Man patīk arī šodienas Rīga. Varbūt grūtāk man ir domāt par to Rīgu, kas redzama Aika Karapetjana filmā Cilvēki tur. Taču mums ir jāapzinās, ka tāda arī ir un, ja kultūra tiks apspiesta un tik ārkārtīgi pazemināsies vajadzība pēc kultūras, drīzumā Maskačka būs arī pie Operas. Tas jāapzinās visiem, kuri kultūrai dod tikai pēc pārpalikuma principa. Mežonīgā kapitālisma piesaukšana nav attaisnojums. Viņi neapzinās realitāti, ka blakus ir pavisam cita pasaule un Aiks par to ir uztaisījis filmu.
Kā risināt dilemmu starp sapņiem un reālo īstenību?
No tās nav jābēg, bet reizēm jāaiziet divpadsmitos uz to stūri, kur brauc vecais autiņš, un droši, nedrebot jākāpj iekšā.
Starp tev būtiskajiem draugiem ir starptautiski pazīstamākais akadēmiskās mūzikas komponists Pēteris Vasks. Konkurence nespiež?
Neesam jaunības draugi. Par draugiem kļuvām, kad nonācām Komponistu savienības radošajā namā Lielupē, kur septiņus gadus dzīvojām blakus aiz sienas vienā stāvā. Tad jau, protams, dzīves saskārās. Jutos kā ģimenē ar Pēteri un viņa kundzi kinorežisori Dzintru Geku. Pēteris mani vienmēr ir vedinājis uz garīgu pilnveidošanos, uz dzīvošanu sev un mūzikai. Es droši vien ne vienmēr esmu varējis to tā piepildīt, taču viņš mani vienmēr ir garīgi uzlādējis. Esmu viņam par to ļoti pateicīgs. Latviešu mūzikā tāds ir tikai viens - kaut kas tāds kā Vasks.
Savulaik iespēju izrauties no pelēkās ikdienas komponistiem piedāvāja radošie nami - Ivanovā, Diližanā, tepat Jūrmalā, kas tagad zaudēts...
Uz Diližanu es braucu regulāri, kādus četrus vai piecus pavasarus. Tas ir kalnos Kaukāzā, apmēram 130 kilometru no Erevānas. Es toreiz varēju gan laika, gan naudas ziņā to atļauties, aizlidot līdz Armēnijai. Tur es tiešām mēnesi biju viens pats pasakainā vietā. Ne vienmēr tur daudz uzrakstīju. Drīzāk sevī kaut ko izjutu, daudz lasīju, domāju, varēju koncentrēties. Kaut ko arī rakstīju. Tur brauca daudzi, diemžēl nesen uzzināju, ka tagad Diližana ir komerccentrs, kam ar mūziku vairs nav nekāda sakara. Tas ir ļoti žēl. Kas var būt labāk, ja mākslinieki, kuri visi ir individuālisti, satiekas savā vidē. Viņi var aiziet kopā paēst vai izdzert kādu labu pudeli, tajā pašā laikā viņi ir katrs par sevi, katrs dzīvo un rada savā teritorijā, bet, kad ir nepieciešamība pēc domubiedra, to atrod.
Vai esi saglabājis kontaktus ar kādu no Diližanas radošajā bohēmā iegūtajiem domubiedriem?
Esmu pat viņus apciemojis. Viens no viņiem - brīnišķīgais armēņu vijolnieks Haiks Davtjans - tagad dzīvo Parīzē. Lielisks komponists, kurš gan diemžēl ir pārtraucis rakstīt mūziku, - Tigrans Tarmizjans - dzīvo Losandželosā, un arī tur pie viņa esmu bijis pirms dažiem gadiem. Viņš mani uzmeklēja internetā tieši tad, kad es atrados Ņujorkā. Kādreizējie jaunības paziņas momentā sameta naudu, lai es varētu aizbraukt uz Losandželosu uz trim dienām. Nebijām redzējušies 20 gadu, un domāju, vai viņu lidostā pazīšu. Pazinu gan! Bija ļoti sirsnīga uzņemšana. Tur satiku diezgan daudzus jaunības draugus un paziņas.
Savā ziņā šie radošie nami tagad arī ir pazaudētā pasaule - Atlantīda?
Jā. Paldies Dievam, ka rakstniekiem Latvijā ir sava rakstnieku māja Ventspilī. Labi, ka rakstnieki var braukt arī uz Gotlandi, uz Visbiju. Komponists ir neērtākā situācijā, viņam vajadzīgs instruments, klavieres. Rakstniekam tas ir vienkāršāk, viņš atbrauc ar savu datoru, un pietiek ar istabiņu klusumā. Radošiem cilvēkiem tas ir ļoti vajadzīgs.
Kā darbistabā veidojas mūzikas un dzejas ķīmija?
Katrs dzejolis prasās mūzikā savā veidā, viņš it kā diktē to, kas tur būs. Nevar paņemt kaut ko no Čaka Sirds uz trotuāra vai Ķīnietis Dzirnavu ielā un uzrakstīt izsmalcinātās kora harmonijās. Vai otrādi: paņemt smalku Helda dzejoli un uzrakstīt triviālu dziesmiņu par to, kas notiek pusnaktī zem galda pasaules nostūrī, kur tikko ienācis kuģis ar zivīm un jūras smakām.
Vai Čaks, mūsu pirmais modernists dzejā, uzliek īpašus pienākumus tev kā komponistam?
Man ļoti interesants ir viņa brīvais pants. Es tajā jūtos ļoti labi un arī operas Valentīna libretistei Liānai Langai saku, ka vajag brīvo pantu. Tas nesasprindzina. Citēšu Čaku (dzejoļa nosaukumu) - tās nav «patētiskās kvartas». Man patīk Matrozis laķenēs, kur dzeja plūst kā upe. Čaks ir virtuozs formas meistars, bet nav ierobežots klasiskajās formās. Tajā pašā laikā viņam ir arī perfekti soneti.
Ko tu viņam gribētu pajautāt, ja būtu iespēja?
Mīlestība taču ir tas augstākais, kam dzīvē ticēt? Jo man liekas, ka savā dzejā viņš to visu laiku saka.