Valdības kritizē visos laikos, tukšvārdību politiķiem pārmet vienmēr. Ne vienmēr pārmetumi ir pamatoti. Dombrovska valdība šajā ziņā nav izņēmums. Piemēram, apgalvojumi, ka tā vērsta vienīgi un tikai uz izdevumu samazināšanu un ekonomikas tālāku «saspiešanu», nav korekti. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka vairākas ministru regulāri atkārtotās tēzes mulsina un sāk kaitināt.
Ikviens ir paguvis dzirdēt šādu apgalvojumu: krīze ir pārvarēta, tiesa, iedzīvotāju maciņos tas vēl īsti nav jūtams. Nu, labi. Bet šo apgalvojumu dzirdam jau mēnešiem - kaut kādā dimensijā krīze ir pārvarēta, bet sabiedrības vairākuma dimensijā nav vis, attiecīgi rodas neizpratne par to, kad tad šis pārrāvums mazināsies. Cik ilgs periods vēl nepieciešams, lai daudz piesauktie makroekonomiskie sasniegumi sasniegtu strādājošu vidusmēra ģimeni? Pusgads, gads, pusotra? Vai ir korekti atsaukties uz atalgojuma pieaugumu kā apstiprinājumu krīzes pārvarēšanai, ja šis pieaugums (ja tāds pastāv) ir mazāks par dzīves dārdzības pieaugumu? Jā, bezdarbs mazliet samazinās, bet uz kāda atalgojuma līmeņa darbvietu rēķina? Varbūt bezdarba nomocīti cilvēki piekrīt sliktāk atalgotam darbam, šādi uzlabojot kopējos rādītājus? Varbūt bezdarbu mazina cilvēki, kuri turpina aizbraukt?
Jā, mums ir raksturīgi dažkārt žēloties, pat tad, kad tik slikti nemaz neklājas. Un tomēr - vai ir skaidrs, kādi iedzīvotāju slāņi nodrošina statistikas fiksēto mazumtirdzniecības apgrozījuma kāpumu (kas it kā liecina par krīzes pārvarēšanu)? Varbūt daļa strādājošo sākuši saņemt vairāk ieņēmumu «aploksnēs»? Tas varētu izskaidrot, ka iepirkšanās it kā notiek gluži braši, lai gan oficiālie ienākumi pieaug lēnāk? Un kāds varētu izskatīties mazumtirdzniecības apgrozījums, ja Latvijā palikušajiem nepalīdzētu aizbraukušie ar saviem pārskaitījumiem? Varbūt bilde būtu cita? Bet varbūt patēriņa atdzīvošanās pazīmes liecina, ka ir palielinājies mantiskais noslāņojums sabiedrībā? Respektīvi, pieaugumu nodrošina neliela daļa, kurai ienākumi tiešām nav mazinājušies (vai pat tie ir palielinājušies), tomēr kopumā cilvēku rocība neuzlabojas.
Iepriekš minētais nenozīmē Latvijas līdz šim sasniegtā noliegšanu vai apgalvojumu, ka politiķi kaut kā speciāli mānās. Runa ir par to, ka mozaīkā, kas stāsta par valsts ekonomisko situāciju, iztrūkst diezgan daudz sastāvdaļu, kas apgrūtina objektīvu novērtējumu. Mūsdienās noturēt uz monitora arvien sarežģītākās ekonomiskās sakarības objektīvi nav viegli, tomēr politiķiem jārēķinās arī ar to, ka cilvēki ikdienā redz pārāk lielas atšķirības starp savu ikdienas pieredzi un oficiālo statistiku un, pat ja šī oficiālā statistiska ir korekta, tai netic.