Ar pārsteidzošiem notikumu pavērsieniem Rīgas Dinamo hokejistiem pagāja nedēļas nogale laukumā un ārpus tā. Pēc atkārtotā sezonas antirekorda - 2:6 zaudējuma Rietumu konferences lejasgala komandai Podoļskas Vitjaz - uzvara pār divkārtējo Gagarina kausa ieguvēju un čempionāta līdervienību Maskavas Dinamo pielīdzināma gandrīz vai mazam brīnumam, jo jāņem arī vērā, ka nespēlēja kapteinis Sandis Ozoliņš un labākais snaiperis Marcels Hosa. Ozoliņa kontekstā bija negaidīts pavērsiens ārpus laukuma. Vēl ceturtdien sarunā ar Dienu Sandis atzina, ka viņam veikta tā sauktā muguras blokāde un ārsti divas dienas aizlieguši fiziskās slodzes. Sestdienas rītā Dinamo interneta mājaslapa ziņoja par Ozoliņa pievienošanos komandai jau svētdienas spēlē ar Ak Bars, tomēr Sandis palika ārpus spēles pieteikuma. Slimības dēļ pretējā virzienā uz Rīgu ceļoja Rodrigo Laviņš un Džeimijs Džonsons, kā arī Gunārs Skvorcovs, kuram spēlē Maskavā ar slidu tika sagriezta kāja. Muguras savainojuma dēļ pret Ak Bars nevarēja spēlēt komandas rezultatīvākais spēlētājs Kails Vilsons. Šajā situācijā pret divām top komandām iegūtie pieci punkti no sešiem iespējamiem ir īpaši vērtīgi.
Pašaizliedzība aizsardzībā un pacietīga savu iespēju meklēšana uzbrukumā nodrošināja uzvaru pār Maskavas Dinamo. Uzskatāmākais piemērs bija Mārtiņa Cipuļa iemestā trešā ripa maskaviešu vārtos. Cipulis ar Lauri Dārziņu pie apmales ilgāku laika sprīdi centās izrauties no sedzējiem, nekas neliecināja, ka tas varētu izdoties, taču uz sekundes desmitdaļu Cipulis pamanījās būt pussoli priekšā Aleksejam Cvetkovam, un ar apbrīnojami precīzu piespēli to pamanīja Dārziņš. Tiesneši sodīja rīdziniekus pat diskutablās situācijās, tāpēc sešas reizes nācās spēlēt skaitliskajā mazākumā. Viena ripa mazākumā gan tika ielaista, tomēr varēja būt daudz sliktāk. Jāuzteic arī jaunais Rustams Begovs, kurš cīnījās līdz galam un ar vārtu guvumu reabilitējās par nevērīgi nopelnītām divām soda minūtēm. Un, protams, uzvara nebūtu iespējama arī bez Mīkaela Telkvista pārliecinošās spēles.
Maskavas Dinamo galvenais treneris Oļegs Znaroks norādīja, ka viņa vadītajai komandai rezultātu vajadzēja «uztaisīt pirmajā un otrajā trešdaļā. Momenti mums bija, un mums vajadzēja iemest, taču mēs to neizdarījām, bet paši iekritām uz pretuzbrukumiem. Pēc tam jau pret tādu komandu ir grūti spēlēt».
Kazaņā arī nācās atspēlēties, bet atšķirībā no spēles Maskavā nevis no 0:1, bet jau no 0:2. Nedaudz savādi, bet aizsargi pretuzbrukumā panāca 1:2 - pēc Georgija Pujaca piespēles Krišjānis Rēdlihs meta precīzi no zilās līnijas. Otrais vārtu guvums bija sūrā darbā nopelnīts, jo trešajā periodā spiediens uz kazaņiešu vārtiem palielinājās. Pieredzējušais Aleksandrs Ņiživijs ar piespēli no aizvārtes sāka zibenīgu kombināciju otro vārtu guvumā, bet «bullīšos» Saša apliecināja, ka šajā elementā viņš ir viens no labākajiem līgā.
Panākums Kazaņā parādīja, ka arī bez līderiem, bet ar saliedētu komandas spēli ir iespēja noliekt KHL grandu. Pret Ak Bars vārtus sargāja - un darīja to ļoti labi - otrais numurs Jakubs Sedlāčeks. Aizsardzībā nebija kapteiņa Ozoliņa un lielāko spēles daļu arī pirmās maiņas pārinieka Arvīda Reķa, kurš guva savainojumu. Uzbrukumā nācās iztikt bez abiem līderiem Marcela Hosas un Vilsona, kā arī vēl viena leģionāra Džeimija Džonsona.
Ak Bars galvenais treneris Valerijs Belovs par zaudējumu daļēji vainu uzņēmās uz sevi, jo neesot pareizi saplānojis slodzes. Tā jau ir Kazaņas problēma. Rīdzinieki tagad var sākt domāt, kā labāk sagatavoties izslēgšanas spēlēm, tiesa, jāturpina cīņa par iespējami augstāku pozīciju regulārā čempionāta nobeigumā Rietumu konferencē.