Neatceros, šķiet, pirms gadiem trīsdesmit laukumiņu sāka apsaimniekot kaimiņmājas Irmiņa. Joprojām viņa ir tāda kā placīša neoficiālā uzraudze. Irmiņa saprot, ka no gadījuma jūtu uzplūdiem putni nepārtiks, un rūpējas par viņiem regulāri. Vasarā sirmā pensionāre katru dienu izmazgā traukus un salej tajos ūdeni, izber sadrupināto maizīti, putraimus, sēklas, desu ādiņas un graudus, ziemā atbrīvo laukumiņu no sniega segas. Vasarā placītī vienmēr tiek nolikti divi ūdens trauki. Putni un kaķi tajos remdē slāpes. Vārnas, baloži un zvirbuļi karstā laikā traukos izdraiskojas ūdens peldēs.
Labs piemērs iedvesmo. Gadu gaitā Irmiņas piemēram sākuši sekot apkārtējo māju iedzīvotāji, bieži atnesot to, kas palicis pāri no ēdienreizēm.
Šoziem vēroju, ka vīri, atbrīvojot no sniega savas mašīnas, bez prasīšanas atraka arī mūsu dzīvās dabas stūrīti. Ēdamo šurp nes bērni un viņu vecāki. Irmiņa vēro, lai laukumiņš vienmēr ir sakopts.
Atkal klāt karsta vasara. Vai jūsu pagalmā ir nolikts ūdens trauks izslāpušajiem? Vai sakaltušais maizes kukulītis neielido atkritumu tvertnē. To taču nav grūti sadrupināt putniem.