Tautā saka - kas mīlējas, tas ķīvējas. Ja tā ir taisnība, tad mīlestības mūsu valdošajā koalīcijā ir pārpārēm. Šonedēļ dzirdējām, kā vieni koalīcijas partneri runā par plaisām un aizām, savukārt otri savus kolēģus dēvē par lētiem populistiem. Ar vārdu sakot - mīlestība aug augumā. Valentīndienas gaidās.
Ir vairāki faktori, kas lielā mērā nosaka to, kāpēc koalīcija ir tāda, kāda tā ir. Pirmkārt, tās ārējais faktors. Proti, kā aksioma ir vispārpieņemts, ka šajā Saeimā cita koalīcija nav iespējama. Saskaņas centrs ir vēl aizvien gana toksisks sakarā ar valodu referendumu. Savukārt ZZS ir ne tikai vēl apgrēcīga oligarhu jautājumā, bet arī izskatās tīri apzināti nolikusies uz grunti un pārziemo šo laiku, acīmredzot aprēķinot, ka, šādā veidā turpinot, esošās koalīcijas brāļi tā sašaus viens otram un sev kājās, ka paši parūpēsies par lieku papildus vēlētāju zemsaviešiem nākamajās vēlēšanās. Un ja ārējā apdraudējuma nav, tad koalīcija arī uzvedas kā puišeļi, kas atstāti vieni bez uzraudzības bērnu istabā.
Ir arī iekšējie faktori, kas nosaka koalīcijas problēmas. Politikai tomēr ir sava matemātika, un tās ignorēšana agri vai vēlu izraisa komplikācijas. Negribu tagad analizēt iemeslus, kāpēc tā sanācis, bet fakts ir fakts, ka valdībā ministru ziņā nav ievērota proporcionalitāte atbilstoši koalīcijas frakcijas deputātu skaitam, ja runājam par Nacionālās apvienības pieticīgo pārstāvniecību iepretim Reformu partijas pārstāvniecībai. Šo disproporciju vēl pikantāku dara arī fakts, ka šobrīd nacionāļu reitings ir vismaz trīs reizes lielāks, nekā zem piecu procentu atzīmes bezcerīgi guļošais reformistu reitings. Un tas aizvainojumu un ambīcijas tikai uzkurina, turklāt tajā arī ir zināma loģika. Un vēl jau arī dzīves proza - nacionāļiem nav arī neviena saimnieciskā bloka ministra, bet diez vai tas sevišķi iejūsmina partijas sponsorus, kuriem tagad jāver maciņš vaļā kaut vai saistībā ar pašvaldību vēlēšanām. Nacionāļiem arī nav sava pārstāvja Nacionālajā drošības padomē, kur nupat sāk jau briest viena no šīs sezonas lielajām intrigām - jauna Satversmes aizsardzības biroja direktora izvēle. Līdz ar to - var patikt vai nepatikt tā vai cita koalīcijas partija, bet jāatzīst, ka zināma politiskās matemātikas ačgārnība šajā koalīcijā jau sākotnēji ir ieprogrammēta un agri vai vēlu tā sāks, un ir jau sākusi, agresīvi līst uz āru (starp citu, es būtu patiešām patīkami pārsteigts un noņemtu cepuri Reformu partijas priekšā, ja viņi paši apzinātos šo problēmu un paši piedāvātu risinājumu - tā nu patiešām būtu jauna politiska kultūra!).
Vēl viena šīs koalīcijas iekšējā problēma ir tā, ka, to veidojot, izskatās, daudzas būtiskas problēmas nav līdz galam iepriekš izrunātas. To redzam gan izglītības jautājumu sakarā, gan pašvaldību un citu pārvaldību reformu sakarā, gan etnisko attiecību sakarā, gan, manuprāt, arī nodokļu un sociālo jautājumu sakarā. Laikam bija liela steiga, un tā parasti notiek tad, kad vēlēšanās iesēsties ministru krēslos ir lielāka par vēlēšanos saprast, ko šajos krēslos darīt.
Bet ir vēl viena liela problēma, kas raksturīga šai koalīcijai. Manis uzskaitītās koalīcijas problēmas ir smagas, bet teorētiski varētu arī nebūt nepārvaramas. Ja vien… Pietiktu politiskās mākas, profesionalitātes. Brīžiem rodas iespaids, ka koalīcijas partneri viens ar otru tā aci pret aci vispār nemaz nerunā. Politikai, tāpat kā jebkurai lietai, ir sava virtuve un ir sava ēdamzāle, kuras nevajadzētu diletantiski putrot kopā. Iedomājieties tādu situāciju - jūs esat atnācis uz restorānu un naivā labticībā pasūtījis zupu no piedāvātās ēdienkartes. Bet kas notiek? Trīs pavāri virtuvē vispār savā starpā nerunā un nespēj vienoties par to, kā šī pašu pieteiktā zupa vārāma. Un sāk pa vienam nākt pie jums ēdamzālē un kritizēt savu kolēģi un slavēt savu receptes daļu (Solvita Āboltiņa intervijā Dienai to nosauca par preses relīžu politiku). Vai arī visi trīs nostātos pie jūsu galda un sāktu savā starpā strīdēties, kā tā zupa būtu vārāma (nu vai tad pēc tādiem pavāriem trešdienas ziņās neizskatījās Roberts Ķīlis un Inna Druviete, kad runāja par izmaiņām Augstskolu likumā). Ko jūs tādā situācijā darītu, it sevišķi, ja citas ēdamzāles nebūtu pieejamas? Droši vien jūs meklētu zāles pārzini. Bet, ak nelaime, tas arī diez ko nelīdzētu, jo zāles pārzinis jums sapņaini atbildētu - mani neinteresē zupas vai deserti, mani interesē tikai šnicele.
Katrā gadījumā šāds zupas vārīšanas veids būtu ļoti nogurdinošs, un, ja sākumā varbūt nāktu smiekli, pamazām tas kļūtu šķebinoši. Un vienīgais, par ko jūs sapņotu - aizdzīt kašķīgos pavārus atpakaļ virtuvē un ieslēgt tos no ārpuses, lai taču viņi vienreiz vienojas, kādu zupu un kā vārīt. Galu galā - tas ir viņu profesionālais uzdevums. Un tad jau vērtēt zupu - tas ir mūsu ziņā, bet ne jau pēc kopā nesaliktām dažādām sastāvdaļām.
Piedodiet par emocijām, bet valdošās koalīcijas pašreizējā savstarpējā uzvedība nu jau šķebina. Jebkurš laulību konsultants, pie kura griežas attiecību krīzē nonākuši mīlnieki, parasti sāk ar galveno padomu - nu izrunājieties taču savā starpā! Izrunājieties vienatnē. Un sāciet ar to, ka noskaidrojiet - vai jūs vispār gribat būt kopā. Un kāpēc?