Dažādos avangarda strāvojumus vienoja interese par abstrakciju, tiesa, katrs tajā saskatīja ko citu. Konkrētās mākslas pārstāvjus interesēja racionāla prāta radīta kārtība, turpretim konstruktīvisma un bauhauza piekritēji mākslā saskatīja sabiedrības uzlabošanas potenciālu. Arī De Stijl grupu nodarbināja utopiskas idejas, kas paredzēja, ka to īstenošanas gadījumā māksla vairs nebūs vajadzīga, bet, kamēr tas vēl nav noticis, ir jātiecas pēc vienkāršības, skaidrības un abstraktas ģeometrijas, izteiksmes līdzekļus reducējot līdz pamatformām un pamatkrāsām.
Šis kultūrvēsturiskais konteksts ļauj tuvoties Hendrikam Falkam un iedomāties apstākļus, kādos viņš dzīvojis un strādājis, vienlaikus sekodams paša izvirzītajiem mērķiem. Iedomāties Falka dzīves apstākļus var arī burtiskā nozīmē, jo viņa darbos sastopamas daudzas atsauces uz tālaika funkcionālo arhitektūru un dizainu. To vidū ir, piemēram, vitrāžas skice un izstādes plakāta dizains, ko raksturo shematisms un jaunu ģeometrisku formu meklējumi.
Šajā ziņā izstāde iekārtota ļoti veiksmīgi, ļaujot Falka darbus salīdzināt ar izteiksmes ziņā diezgan līdzīgo Dusburgu, kas vienlaikus parāda arī to, ka skaidri pateikt, kurā brīdī sākas abstrakcija un beidzas reprezentācija, nemaz nav tik vienkārši.
Arī glezna Brokastis (Biržā gan aplūkojama tikai tās skice, jo darbs ir pārāk trausls, lai to transportētu), ko uzskata par Falka daiļradē nozīmīgāko veikumu, ir liecība tālaika dzīves formas paraugam: darbā redzams augstas dizaina raudzes interjers ar raksturīgām mēbelēm un tukšiem sienu laukumiem bez ornamentiem, kas iemieso skaidrības, taisnstūrveida ģeometrijas un pat zināma askētisma ideālus. Atsevišķā telpā eksponēti četru izcilu mūziķu (Pablo Kazalsa, Leopolda Stokovska, Artura Rubinšteina un Vena Klaiberna) portreti, kas, lai arī tapuši jau 60.-70. gados, demonstrē mākslinieka uzticību izvēlētajam lakonisma un ģeometriskas stilizācijas principam.
Falka darbi, lai arī tapuši noteiktu ideju iespaidā, tomēr nav šo ideju ilustrācijas. Tie ir pārauguši savu vēsturisko situāciju un ir atvērti jaunām interpretācijām. Šaubos gan, vai mūziķu portreti patiešām ir centieni «attēlot pašas mūzikas būtību», kā raksta Falka fonda pārstāve Karolīne Rodenburga, vai ka mākslinieka stila pamatā bijusi vēlme atteikties no visa liekā, lai «uzsvērtu tikai svarīgāko», kā vēsta Arterritory.com.
Līdzīgi uzskata arī izstādes kuratore Dace Krīgere, paužot, ka «mākslinieks savos darbos ir ļoti lakonisks [..], lai izceltu atainoto tēlu būtību».
Kas tad šajos darbos ir svarīgs, ja ne aiz izskaistinājuma sārņiem atklātā būtība? Es teiktu: tā ir pārsteidzoša mēra, īstās vietas un īstās līnijas garuma sajūta, kas ļauj viegli strādāt ar mākslas valodas «gramatiskajām formām», vienkāršojot to izteiksmi, taču nemazinot to pretenziju uz vērienīgumu.