Sapnis ir skaists, bet es gribētu atgādināt, ka pēdējais lielākais datortehnikas iepirkums skolām naudas izteiksmē bija 20 miljoni latu, tas ilga vairākus gadus, savukārt jūsu laikraksta minētās «Ķīļa sapņa» izmaksas 70 miljoni latu jau ir krietni lielākas, kas droši vien tā īstenošanu apgrūtinās. Nedrīkst gan aizmirst, ka planšetdators ir tikai ierīce, līdz ar to ne mazāk svarīga tēma ir par saturu.
Datoru, videoprojektoru u. c. iepirkums skolām, ja esmu pareizi informēta, šobrīd ir apmēram pusē, respektīvi, puse no tehnikas ir pasūtīta un ir ceļā uz skolām.
Un kad šis iepirkums būs beidzies, varēsim teikt, ka skolu datorizācija ir noslēgusies?
Tā īsti nē, jo pēdējais lielais valsts iepirkums skolām bija 2006. gadā, respektīvi, tie datori jau ir desmit gadu veci...
Kādas ir jūsu vadītās asociācijas aktualitātes?
Esam izveidojuši un ratificējuši nozares hartu, kurā esam mēģinājuši definēt lietas, par kurām, mūsuprāt, jārunā.
Piemēram, pirmais punkts būtu moderno ierīču pieejamība vispār. Turklāt runa nav tikai par datoriem vai telefoniem. Ierīce ir arī elektroniskā identitāte, elektroniskais paraksts, oficiāla elektroniskā pasta adrese. Ja šis nosacījums ir izpildīts, tad nākamais punkts būtu māka ar ierīci rīkoties. Lai jau skolā cilvēks apgūst, kā minētās ierīces lietot, kā meklēt informāciju. Ja ir izpildīti pirmie divi nosacījumi - ierīces pieejamas ir, lietot mēs tās mākam - nākamais jautājums: kādiem nolūkiem? Te ir vairāki virzieni. Mēs neesam atmetuši cerību, ka Latvijā būs moderna e-pārvalde, ja mūsu saziņa ar valsti būs vienkārša, saprotama, bez birokrātijas. Otrs virziens saistīts ar mūsu kultūru - lai literatūra, māksla, mūzika, valoda būtu ērti lietojamas arī digitālajā laikmetā. Atsevišķs jautājumu loks ir saistīts ar tehnoloģiju lietošanu veselībā un labklājībā... Tās jau ir idejas, domāšanas veids, kas dzimis ne jau Latvijā - tās ir Eiropas, pasaules vēsmas. Un tās attiecas ne tikai uz IT nozari - jau pieminēto hartu jūnijā parakstīja arī Darba devēju konfederācija, Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Ekonomikas augstskola utt.
Es visā stāstījumā nedzirdēju tādu saskaitāmo kā valsts, bez kuras to visu īstenot laikam nav reāli...
Ekonomikas ministrija ir mums atsaukusies, strādājat ar Tieslietu ministriju, premjera biroju... Mērķis ir, lai tēmas, par kurām runājam iepriekš, parādītos arī Nacionālajā attīstības plānā. Jo, ja runa ir par ekonomisko izrāvienu, tad neaizmirsīsim, ka apmēram 50% no uzņēmējdarbības efektivitātes kāpuma nodrošina tieši tehnoloģijas.
Vai nav tā, ka pietrūkst savulaik likvidētā e-lietu ministra posteņa?
Mēs vienmēr esam teikuši, ka jebkurā lielā uzņēmumā, bankā ir IT direktors, kas ir valdes loceklis, pakļaujas tieši uzņēmuma vadībai. Ar ko valsts IT «saimniecība» lai būtu atšķirīga? Tam nav nozīmes, vai konkrētais postenis saucas tieši ministrs vai citādi - svarīgi, lai tā ieņēmējam būtu pienācīgas pilnvaras. Šobrīd valsts IT lietu pārraudzība ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieka līmenis. Es neko nepārmetu konkrētajam cilvēkam, bet...
Gandrīz jau nodeldēta tēma ir kadru trūkums IT nozarē. Kas gan šķiet paradoksāli - jaunieši jau no mazotnes darbojas ar tehnoloģijām, tomēr studēt dodas sociālās zinātnes...
Tā tas ir, turklāt visā Eiropā, kur, ja nekļūdos, 2015. gadā IT speciālistu deficīts būs 700 tūkstoši. Redzat, jaunieši tehnoloģijas daudz izmanto atpūtai, saziņai, kā rotaļlietu, ja tā var teikt... Kad nonāk līdz studēšanai - ai, tur nepieciešama matemātika utt.!
Par jaunajiem kopumā skaidrs, bet vai nav tā, ka vecākā paaudze, klausoties jūsu vīzijas, bažījas, kā tiks galā bez ierastās papīra formas?
Pirmkārt, nevajag par zemu novērtēt vecākās paaudzes spēju apgūt jaunas lietas. Otrkārt, nekad jau nebūs tā, ka papīra forma būs aizliegta - vienkārši cilvēkam būs jārēķinās, ka tā viņam izmaksās dārgāk, jo nepieciešams cits cilvēks «pretī».