_Argentina_ celts kā muzikālais nams - paveroties uz balkoniem sešos stāvos vien, sareibst galva. Taču balkonos uz «drāmas teātra» izrādēm publiku nelaiž - cilvēkiem taču ir jāredz, kas uz skatuves notiek, nepietiek aizvērtām acīm gremdēties bel canto mūžībā!
Alvja Hermaņa pirmā Itālijas izrāde - poļu literatūras klasiķa Jaroslava Ivaškeviča stāsta Vilkumuižas jaunkundzes inscenējums (recenzējošu tā aprakstu lasiet nākamās nedēļas KD) - sācis grūto izrādes dzimtenes «apceļošanas periodu». Itālijā nav repertuāra teātru mūsu izpratnē (tas daudziem Eiropas teātra speciālistiem ļauj apgalvot, ka «Itālijā vispār nav laba teātra», un liela daļa taisnības šajā faktā ir), valsts finansē t.s. teatro stabile - reģionālos dramatiskos teātrus, par šo finansējumu saņemot pretpakalpojumu - saistības apbraukāt valsts pilsētas (un tālus lauku kaktus arī!) ar jaunākajiem iestudējumiem.
Hermaņa Vilkumužas jaunkundzes papildus teatro stabile funkcijām - apbraukāt Itāliju - ir arī daļa no ES starptautiska mākslas projekta Prospero 2007-2012 un šī iemesla dēļ šogad piedalīsies arī Tamperes, Berlīnes u. c. starptautiskos teātra festivālos.
Varu vien izteikt pirmā mirkļa apbrīnu - gan par to, cik mobila ir Emīlijas-Romanjas novada Modēnas teātra kompānija, kas spēj ātri pārvietot visai sarežģīto mūsu scenogrāfa Andra Freiberga radīto skatuves konstrukciju (plašs pēckara vasaras mājas interjers ar simtiem dekoratīvu elementu, piemēram, neskaitāmām daudzkrāsainu ievārījumu burciņām, vismaz vezumu siena/salmu un sešām stikla etažerēm - kārbām, kurās reizēm «dzīvo» izrādes varoņi), gan par septiņu aktieru (vīrietis un sešas viņa mīlestības) ansambli, kas gatavs vismaz gadu ceļot pa Itāliju un izrādīt iestudēto piecas sešas reizes nedēļā. Romā notika 2 x 6 izrāžu «sesija», par kuru pats režisors Hermanis neslēpa prieku: «Brīnos, bet sajūta kā pirmizrādē pirms diviem mēnešiem Modēnā.» Nu, piekritīšu - tie ir aktieri superprofesionāļi. Turklāt centrālās lomas tēlotāja uz izrādi ar visai komplicētu horeogrāfisko struktūru (Allas Sigalovas kustību režija) tika atvesta no hospitāļa - iepriekšējā vakarā aktrise, mainot vienu no četriem izrādes tērpiem, bija nelaimīgi strauji sašķiebusies un lauzusi potīti. Izrāde netika atcelta. Tāds darbs aktieriem, jo izrāžu grafiks šim gadam sastādīts. Citējot senu dziesmiņu: «Aktiera mūžs ir kā brīnišķa dziesma…»
Paredzams, ka Vilkumuižas jaunkundzes varētu nonākt viesu reizē arī tuvāk mūsu pusei - gan augustā tepat kaimiņos Somijas Tamperē, gan Maskavas Nāciju teātrī - jau kā Hermaņa inscenējuma jauna versija. Stāsts par rudeni cilvēku mūžā un pusduci nelaimīgām mīlestībām taču ir mūžīgs, sevišķi Ivaškeviča dzejprozā.