Runājot par mūziķu atalgojumu, abas puses piesauc atšķirīgus skaitļus. Atzīstot Šišona izcilību, tiek arī jautāts, vai pašreizējā budžeta situācijā varam atļauties tik ekskluzīvu mākslinieku. Bet atbildīgie lēmumi, protams, būs jāpieņem orķestra direktorei. Stop!
Būtiska nav sacensība: labāks, sliktāks, vairāk, mazāk u.c. Mākslas pieejamības vārdā svarīgi, lai valstī būtu vairāki orķestri, tomēr nacionālā, galvenā orķestra statuss ir īpašs gan kvalitātes, gan nozīmes un pašapziņas aspektā. Taču jābūt atbilstošiem darba apstākļiem - kvalitatīviem mūzikas instrumentiem, infrastruktūrai, konkurētspējīgam atalgojumam - un, protams, galvenajam diriģentam. LNSO kļuvis tik lielisks un arī starptautiski novērtēts tieši tāpēc, ka to vada diriģents - augstas mākslinieciskās kvalitātes garants un starptautiski atzīts zīmols. Šāda vārda un statusa pagaidām diemžēl nav nevienam no vietējiem diriģentiem. Ir, protams, pasaulslavenais lielmeistars Mariss Jansons un Andris Nelsons, vērienā strauji pieaug Aināra Rubiķa diriģenta karjera. Taču viņi ir prom un retumis gaidāmi ciemos.
Skaidrs, ka naudas nav un vajag visiem, tomēr kultūrai krīzes laikā griezts visnežēlīgāk. Nez kādēļ, ja sarunas priekšmets ir uzņēmums, piemēram, airBaltic, brenda vērtību saprot un… maksā. Orientēties uz minimālo, vidējo vai izcilo? Ja visi būtu vienādi, mums tagad nebūtu Andra Nelsona, Elīnas Garančas, Maijas Kovaļevskas, Aleksandra Antoņenko, Kristīnes Opolais, Baibas Skrides, Vestarda Šimkus un citu pasaules zvaigžņu, kuru veikums vēstī par Latviju citā aspektā nekā tikai daudzinātā krīze. Nebūtu arī abu piesaukto izcilo koru, kurus, atļaušos atgādināt, ne reizi vien šajā valstī draudēja likvidēt. Taču «svērt» koru un LNSO sasniegumus, un jo īpaši vieskoncertu skaitu, nav korekti kaut vai tāpēc, ka kori ir mobilāki - ceļo bez mūzikas instrumentiem (lētāk!) un uz starptautiskajiem projektiem dodas, citvalstu orķestru saukti.
Ieteiktu arī sargāties no pārprasta un provinciāla nacionālā patriotisma, kas ož no saukļiem «dodiet vietu latviešu diriģentam» un «LNSO ienīst latviešu diriģentus». Mīts ir arī tas, ka latviešu diriģents automātiski nozīmē arī latviešu mūzikas popularizēšanu. Atļaujiet jautāt, cik latviešu opusu (izņemot Karaliskā Concertgebouw orķestra vieskoncertam Latvijā sagatavoto Melanholisko valsi) pasaulē nodiriģējis pasaulslavenais Maestro Jansons? Paradoksāli, taču tieši K. M. Šišons ir viens no retajiem simfoniskajiem diriģentiem, kas popularizē latviešu komponistu skaņdarbus ārpus Latvijas, tostarp E. Dārziņa Melanholisko valsi koncertā Ziemassvētki Vīnē (2008), ko televīzijā redzēja vairāk nekā divi miljoni skatītāju, pēcāk arī Boloņā ar tās Teatro Comunale orķestri (2010). 2009. gada Ziemassvētkos Vīnē kārta bija Ādolfa Skultes Horeogrāfiskajai poēmai, Vācijā atskaņota un ierakstīta CD Andra Dzenīša postlūdija Ledus…
Eksperimentēt un riskēt ar valsts galveno simfonisko orķestri būtu bezatbildīgi un bīstami. Lai stātos pie LNSO galvenā diriģenta pults, jābūt tam profesionāli gatavam. Galvenais orķestris valstī, Latvijas simfoniskā vizītkarte nav mācību poligons. Patlaban LNSO mūziķi bauda augstu klausītāju un profesionālo novērtējumu gan Latvijā, gan ārpus tās, taču nabadzība viņus var aizdzīt strādāt uz ārzemēm. Iznāks, ka mūsu valsts izglītojusi mūziķus citiem.