Patīk un ir labs
Jau skolas laikā Indra atšķīrās no pārējiem ar lieliskām angļu valodas zināšanām. Toreiz, kad viņu klasē apbrīnojām par labo svešvalodas izjūtu, Indra pašapzinīgi atbildēja - ejiet uz kino, tad arī jums tāda būs! Tagad Indra svešvalodā raksta dzeju un «sapņo angliski». Desmit gadu laikā viņa kinoteātrī noskatījusies 475 filmas. Daudzas no tām redzētas vairākas reizes. Filmu Titāniks, kura iznāca 1997.gadā, viņa redzējusi piecpadsmit reižu. Tagad Titāniku viņa noskatās reizi gadā. Vai neapnīk? «Nē, viss, kas labs, apnikt nevar,» Indra apgalvo, «ja man patīk, varu tās skatīties neskaitāmas reizes.»
Kaislību skatīties kino Indra mantojusi no vecākiem. Tēvam esot plaša Krievijas, Francijas, Anglijas, Spānijas un citu valstu filmu kolekcija, tomēr Indrai vislabāk patīk amerikāņu filmas. «Eiropas kino garlaiko un uzdzen miegu,» viņa skaidro. «Man tuvāks arī amerikāņu dzīves modelis, jo es to izprotu. Ja amerikāņiem ir kādas problēmas, viņi tās izrunā, latvieši aizveras ciet un izliekas, ka problēmu nav.»
Trīs filmas dienā
Mazās rocības dēļ studiju gados Indra kino apmeklēja reizi nedēļā. Dižķibeles laikā arī viņai jau vairākus mēnešus nav darba un taupības nolūkos skolas biedrene atsakās no citām lietām un ieradumiem, bet kino turpina apmeklēt. «Samaksāju īri un komunālos rēķinus, bet neeju uz tusiņiem, nepērku dārgas drēbes, nenorunāju telefonā milzīgas summas. Mašīnas man nav, bērnu arī nav, neviens cits nav jāuztur. Visu brīvo naudu, kas man ir, varu ziedot kinoteātrim, grāmatām vai koncertiem. Kinofilmas dod prieku, emocionālo pacēlumu un spēku dzīvot,» viņa skaidro. Lai ekonomētu arī uz transporta izdevumu rēķina, Indra nedzīvo Rīgā, dažkārt kinoteātri apmeklē reizi nedēļā un skatās pat trīs filmas dienā.
Filmas Indra iedala kategorijās - sirdij, prātam un izklaidei. Vērtīgākās ir tās, kuras domātas prātam, bet «Latvijas kino piedāvājums ir ierobežots, šādas filmas kinoteātros rāda maz. Pastāv uzskats, ka prātam vairāk der Eiropas kino, bet galu galā prāts katram ir savs,» viņa iekarst. Tāpēc Indra rakstījusi vēstules kinoteātru vadībai, jo, lai arī rentablākas ir muļķīgās komēdijas vai šausmu filmas, viņa uz kinoteātriem iet, nevis lai atpūstos, bet domātu. «Ar kino izdzīvoju simtiem citu dzīvju. Dažkārt izvēlos skatīties sižetiski emocionālu un smagu filmu, lai rastos pārliecība, ka problēmas ir filmu varoņiem, nevis man, lai neraudātu par savu dzīvi. Tad vieglāk dzīvot savā pasaulē,» viņa stāsta. Acis Indrai ir slapjā vietā.
Vienā zālē garlaicīgi
Indra nenoliedz, ka ir filmas, kuras var skatīties TV, bet tādu esot ļoti maz. Tagad Holivuda spiežot uz specefektiem, un tos var novērtēt tikai kinoteātrī. Mājās pie televizora ekrāna viņa pārsvarā skatās tikai tās filmas, kuras redzējusi kinoteātrī vai arī ir sadzīviskas. Lai par izvēlēto filmu pēc noskatīšanās nebūtu vilšanās, svarīgi esot negaidīt no filmas to, kā tur nav.
«Ja eju skatīties specefektus, tad novērtēju tikai tos. Ceturtajā Terminatora daļā specefektos iztērēti 250 miljoni, un to uz ekrāna arī novērtēju.» Indra neuzticas filmu anotācijām, jo gadās, ka, tās izlasot, ir izbrīns - vai tiešām recenzenti redzēja to pašu filmu, kuru es? Intuīcija viņu nav pievīlusi, jo arī filmu kritiķu viedoklis ir subjektīvs. «Patīk, kā par filmām izsakās vācu kinokritiķi - pastāsta sižetu, parāda aizkulises, bet vērtēt varu pati.»
Kinoteātrī parasti jaunās filmas rāda lielajā zālē, bet sēdēt vienā zālē Indrai ir garlaicīgi. Tāpēc uz filmu pirmizrādēm viņa neraujas, bet nereti sagaida, līdz filmu pārceļ uz mazāku zāli. Tā interesantāk. Viņa ir izveidojusi filmu sarakstu, kurā fiksē filmas nosaukumus, galveno aktieru vārdus (viņa par aktieriem zina visu, pat horoskopu, cik katrs garš, kāda kuram acu krāsa), filmas vērtējumu savā piecu ballu sistēmā un tās zāles numuru, kurā kinodarbu skatījusies. «Vērtējumu pieci no 475 filmām saņēmušas tikai trīsdesmit. Vidējais vērtējums ir 3,5 balles.» Filmām Indru pārsteigt arvien grūtāk.
Kino gardēdes gada notikums ir Oskara ceremonija. Tā kā Indra ir sava iemīļotākā kinoteātra kluba biedre, viņa izmanto iespēju Oskara ceremoniju vērot uz lielā ekrāna. «Esmu pārliecināta, ja aktieris apbalvots ar Oskaru, filma Latvijā noteikti jāparāda. Tomēr ir daudz filmu, kuras tiek nominētas vairākās kategorijās, bet Latvijā tās nedemonstrē. Piemēram, Šons Penns saņēma Oskaru par lomu filmā Milks, bet Latvijā to nevarēja noskatīties. Filmas jānovelk no interneta un jāskatās sliktā kvalitātē, jo citas iespējas tās redzēt nav, ja nu vienīgi festivālos,» viņa stāsta un piebilst, «ja būtu profesija filmu skatītājs, es būtu čempione.»