Īstie vecāki negribēja
Zaļenieku pagasta Āboliņos valda mazliet saspringta uzmanība un miers, kāds mēdz būt tur, kur diendusu guļ jaundzimušais. Ir pagājusi ar Gabriela raudām pārtrauktā, īsti negulētā nakts, un šķiet, ka tagad mierīgi var atvilkt elpu. Jaunākā sešgadīgā meita Marija Magdalēna, saņēmusi mātes atļauju, klusinātā televizorā skatās multfilmu par Karlsonu, kurš aiz jūras Stokholmā dzīvo uz jumta. Savukārt mātei Silvijai Šērai ir mazliet laika aprunāties. Jāpiebilst, ka viņas vīrs Rūdolfs Šērs, kurš pēc profesijas ir celtnieks, darbdienās paliek savā darbavietā Rīgā. Tur arī Kultūras vidusskolā mācās vecākais dēls - septiņpadmitgadīgais Kristofers. Viņi atgriežas Āboliņos nedēlās nogalēs. Vienīgi vecākā astoņpadsmit gadu vecā meita Viktorija ir tālāk - mācās un kādai ģimenei palīdz aprūpēt bērnus Somijā.
Silvija stāsta par to, ka Gabrielam naktī sāpējis slimībās cietušais vēders un tādēļ, likvidējot aizcietējumu, nācies veikt klizmu. Viņa atstāsta arī bērna dokumentos fiksēto bēdu stāstu, kā Gabrielam klājies viņa dzimtajās mājās, kur reiz zēns esot pārkarsēts, badināts un novājinātās imunitātes dēļ, ko, ļoti iespējams, izraisījusi mātes smēķēšana grūtniecības laikā, saķēris bīstamu vīrusu. Sievietei arī stāstīts, ka zēna īstā māte, pat krīzes centra speciālistu mudināta, bērnu nav ņēmusi rokās, bet bioloģiskā tēva uztraukums par dēlu bijis saistīts tikai ar to, vai, atsakoties no bērna aprūpes, viņam nebūs jāmaksā valstij alimenti.
Taču Silvijas vārdos attiecībā uz bērna bioloģiskajiem vecākiem nav nosodījuma un rūgtuma. Viņa pieļauj, ka pieņemtā bērna bioloģiskie vecāki varētu arī attapties, atbraukt uz Āboliņiem pie sava dēla un varbūt beidzot sākt par viņu rūpēties. Tomēr mēneša laikā tas nav noticis, un, kā Silvijai atzina biedrībā Zvannieku mājas, kur bija nonākusi informācija par Gabrielu, šāda likteņa pagrieziena varbūtība ir ļoti, ļoti maza.
Gribēja vienaudzi meitai
Gatavojoties bērna pieņemšanai ģimenē, pirmā doma bijusi par brālīti Marijai Magdalēnai. Pirmsskolas izglītības kursu - rēķināšanu līdz desmit un burtu kopā saukšanu - meitene apgūst mājmācībā pie mammas. Diviem bērniem kopā mācīties varētu būt interesantāk. Taču iznāca citādi. Silvija uzskata - viņiem ir paveicies, ka Gabriels ģimenē nokļuvis tikai dažu mēnešu vecumā, jo bērnam augt bērnunamā, viņasprāt, nav vēlami.
«Īstenībā par bērniem, kas atrodas bērnunamos, es «cepos» jau kopš bērnības. Savus laist pasaulē nav liela māksla, cita lieta - iedot kādam mājas,» Silvija klāsta savus uzskatus, kurus pieņēmusi arī viņas ģimene. Sieviete uzsver, ka, dzīvojot laukos skaistā vietā pie meža, ir labas iespējas bērniem veselīgi augt un attīstīties.
Sākumā bāriņtiesā Šēriem piedāvāts kļūt par audžuģimeni, kas izdevīgāk valsts un pašvaldības maksāto pabalstu dēļ. Taču šādā statusā pieņemto bērnu jebkuru brīdi var no ģimenes izņemt un nodot, piemēram, adopcijai uz ārzemēm.
«Jāatzīst, ka esmu «pieķērīgs» cilvēks. Ja es bērnu ņemu, tas būs līdz kapa malai,» saka Silvija. Tiklīdz Gabriels būs juridiski brīvs, Šēri viņu plāno adoptēt kā savu un varbūt ģimenē pieņemt vēl kādu bērnunama bērnu. Tad tikai jāizbūvē plašāk Āboliņu mājas, kas pirms gadiem piecdesmit Abgunstes muižas apkārtnē kalpoja kā veikals. Silvija gan atzīst, ka šis uzdevums nebūs viegls, jo, lai nopelnītu ģimenei iztiku, Rūdolfam daudz jāstrādā, būvējot mājas citiem.