Institūta direktors Ivars Kalviņš ir gatavs saukt virkni šādu piemēru. Ja salīdzina ar izgudrojumiem, kas tikuši tālāk par laboratorijas durvīm, tā saukto iesaldēto ideju skaits pārsniedz pat 95%. Kaut gan sākumā zinātniskiem izgudrojumiem tiek piešķirts gan valsts, gan Eiropas Savienības (ES) fondu atbalsts, izšķirošajā posmā, kad jāveic pēdējās pārbaudes, naudu neviens vairs nedod.
Tikai laba teorija
«Brīdī, kad mēs esam atklājuši jauno zāļu vielu, to nepieciešams papētīt tuvāk. Lai viela varētu kļūt par zālēm, lai cik tā būtu efektīva, pētījumos var parādīties virkne negatīvu efektu, piemēram, savienojums var slikti uzsūkties vai viela ļoti ātri bojājas. Šādas pārbaudes ir vesela fāze, kas apliecina, ka jūsu radītā viela potenciāli varētu derēt zāļu ražošanā. Tam ir vajadzīgi lieli līdzekļi, kurus mums neviens nedod. Tikai pēc šīm pārbaudēm varētu meklēt kādu potenciālo investoru un piedāvāt šo ideju,» situāciju zinātnē skaidro I. Kalviņš.
Ar līdzīgām problēmām saskaras arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieki. Nesen viņi izstrādāja tehnoloģiju, kas ļauj no latvāņa, aļģēm un salmiem iegūt biodegvielu. Kaut gan ieguldīti lieli līdzekļi, realitātē cerības projektu īstenot ir mazas. Biodegvielas un bioenerģijas asociācijas prezidents Daumants Znatnajs aģentūrai LETA pat pauda skarbāku vērtējumu, norādot, ka šis pētījums ir tikai «laba teorija». Lai tehnoloģijas īstenotu dzīvē, ir jābūvē rūpnīcas, ir vajadzīgi «ļoti lieli miljoni».
RTU Inovāciju un tehnoloģiju pārneses centra pārstāvis Renārs Reklaitis Dienai atklāj, ka centram tagad ir jāmeklē uzņēmums, kurš būtu gatavs riskēt ar naudu, lai turpinātu attīstīt bioetanola ideju. «Atnāk zinātnieki un uzņēmēji, kas būtu gatavi kaut ko ieguldīt, bet tas ir sarežģīti, jo pārsvarā visas izstrādnes, kas radītas RTU, ir saistītas ar augstu risku un nenoteiktību,» skaidro R. Reklaitis.
Jaunā sistēma nepilnīga
Dīkstāvē atrodas arī pirms pāris gadiem radītais spiediena sensors, kuru Latvijas Zinātņu akadēmija bija atzinusi par gada sasniegumu praktiskajā zinātnē. Ideja bija tāda, ka materiālu varētu izmantot, lai elektroniski konstatētu ārēju mehānisku iedarbību. Tas reaģētu gan uz vieglu pirkstu pieskārienu, gan pāri braucošu vilcienu. Pie šāda sensora izveides desmit gadus strādāja gan ķīmiķi, gan fiziķi, gan zinātnieki. Tagad R. Reklaitis atklāj, ka joprojām nav izdevies atrast nevienu, kas izgudrojumu realizētu.
Viņa kolēģe Irīna Boiko domā, ka izmaiņas nozarē varētu ieviest jaunā kārtība, kādā zinātnei tiks piešķirti Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzekļi. Tagad tas notiks striktāk - lai saņemtu līdzekļus, turpmāk projektā obligāti būs jānorāda tehnoloģiju pārnese, proti, vai realitātē būs kāds, kas izgudrojumu ir gatavs ieviest tirgū.
Eksperti teic, ka sistēma līdz galam pilnīga nav arī tādā gadījumā, un jaunajās izmaiņās pagaidām vēl ir virkne pretrunu. Viena no tām - kā motivēt uzņēmējus uzņemties risku īstenot idejas. Lielie uzņēmumi, kas teorētiski varētu palīdzēt realizēt izgudrojumus, ir aizņemti ar savu produktu attīstīšanu. I. Boiko pat norāda, ka mūsdienās grūti runāt par ražošanu: «Saprotu uzņēmējus, kas vēl pēdējiem spēkiem cenšas kaut ko nopelnīt, un nedomāju, ka viņi riskēs eksperimentēt ar kaut kādām idejām, par ko nav pārliecības. To varētu darīt uzņēmēji, kas ir uz bankrota robežas, izmantojot šo inovāciju kā vienīgo iespēju.»
Kritisko situāciju zinātnes nozarē apstiprina arī fakts, ka kopš 2009. gada Patentu valdē saņemtas apmēram 30 licences uz sešiem patentiem. Tas nozīmē, ka Latvijā gadā tiek patentēts tikai viens zinātniskais izgudrojums.