Rezultātā pati no sevis veidojas kopējā rinda - līdzko kāds lodziņš atbrīvojas, pirmais rindā dodas pie tā. Tomēr agrāk vai vēlāk uzrodas kāds, kas spontāni radīto kārtību vai nu nesaprot, vai nevēlas saprast, un tad sākas pastāvīgā izrāde - pirmajam rindas pārkāpējam bieži vien netiek aizrādīts (šo iespēju visbiežāk izmanto pensionāri un jaunas sievietes, jo pārējiem parasti tiek aizrādīts tūlīt), bet nākamajā reizē kāds vairs neiztur un skaļi informē «vainīgo» par nerakstītajiem noteikumiem. Ja cilvēks pakļaujas, kārtība paliek spēkā, tomēr regulāri atrodas tādi, kas aizrādījumu «nedzird», rezultātā rindā stāvēt vairs nav izdevīgi, un tā sadalās, lai pēc kāda laika veidotos no jauna.
Interesanti, ka darbinieki zālē notiekošajā neiejaucas un izturas ārkārtīgi laipni pret katru, kurš ir nokļuvis līdz viņu lodziņam, lai kādā veidā tas būtu noticis. Piemērs, manuprāt, ir pamācošs, jo pastāvīgos pārpratumus un konfliktus iespējams ļoti viegli novērst. Viens variants - pasta darbinieki skaidri formulē un uztur spēkā savus noteikumus, otrs - daudzkur pastāvošā numuriņu sistēma. Kāpēc nekas nemainās? Diez vai atbilde ir tikai tāda, ka pastam un tā darbiniekiem jebkurš no šiem variantiem prasītu spēku un resursu ieguldījumu.
Sistēmu radīšana ir vienlaikus intelektuāls un radošs darbs, ne vienmēr iešaujas prātā īstā ideja, un sistēmas var būt gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas. Kā neveiksmes piemēru varu minēt veikalu Rimi Galerijā Centrs. Var tikai apbrīnot, kā ar labiem nodomiem, ieviešot jaunas, bet konkrētajai situācijai nepiemērotas kases, var radīt tādu «bardaku» - produktus uz letes var izkrāmēt tikai viens pircējs, pārējiem jāgaida; iepriekšējais pircējs nav paspējis sakravāties, kad jau blakus tiek likti nākamā cilvēka pirkumi, lai gan tiem nav vietas; ja kādam pie kases ir iepirkumu rati, citi tiem nevar tikt garām, lai gan tālāk ir otrs kases aparāts; nevar saprast, vai rinda uz tuvāko un tālāko kasi ir viena vai divas. Pozitīvais piemērs varētu būt elektronisko karšu sistēma Rīgas transportā - var redzēt, ka cilvēki to izmanto labprāt, jo tā ir parocīga.
Numuriņu sistēma, pašapkalpošanās veikali un biļešu «validatori» neradās paši no sevis, tos kāds izgudroja. Kāds izgudroja arī pievienotās vērtības nodokli, mācību kredītu, bankas, iepirkumu konkursus utt. Rietumu sabiedrības bagātības pamatā šādiem izgudrojumiem ir tikpat liela nozīme kā tehnoloģiskajiem jauninājumiem, un abos gadījumos nepietiek ar to, ka šos izgudrojumus nopērk vai pārņem, ir nepieciešama prasme un vēlme tos izmantot lietderīgi.