Mūsu neoliberālisma klasiķe Sarmīte Ēlerte apgalvo, ka Latvijas sabiedrība nesamērīgi daudz gribot no valsts, bet reizē esot ārkārtīgi kritiska pret visu, kas notiek. Šāds apgalvojums valstī, kurā pilsoņu sociālā aizsardzība ir viena no vājākajām Eiropas Savienībā, ir stipri dīvains. Diez vai Latvijas knapā sociālā sistēma ir tas, ko var nosaukt par «nesamērīgi daudz no valsts puses». Un latviešu klusā piekrišana vienai cirpšanai pēc otras diez vai ir tas, ko var nosaukt par «ārkārtīgi kritisku» attieksmi.
Šī «ārkārtīgi kritiskā» attieksme laikam ir palikusi guļamistabā zem segas, virtuvē uz beņķīša, varbūt interneta komentārā vai izlejot sāpi Dublinas bārā. Klusums, kas valda valstī, kura ir piedzīvojusi lielāko ekonomikas kritumu pasaulē - un lielāko sociālo griezienu līdz ar to -, ļauj mūsu valdības vadītājiem apgalvot, ka tauta bezmaz karsti atbalsta konsolidācijas politiku. Un tas ir fakts - Dombrovskis ir premjers trešo reizi pēc kārtas. Kā lai negriež, ja tauta pati atbalsta griešanu?
Vai patiesi? Ārzemju mediji neiedziļināsies, cik procentu no iedzīvotāju kopskaita atbalsta konsolidētāju partijas un vai konsolidācija ir gluži tas, ko cilvēki ir gribējuši ieraudzīt savā ģimenes budžetā, balsojot par vienu vai otru Valdi. Zīmīgi, ka pirmie no miglainā miega ir pamodušies studenti. Tūkstoši studentu pagājušajā nedēļā pulcējās pie valdības mājas, lai pateiktu «nē» konsolidācijai izglītības budžetā.