Tika pabeigts arī mets topošajam Žaņa Lipkes memoriālam Ķīpsalā, ko cer atklāt šogad. Un nu astoņi jauni darbi galerijā Māksla XO - atkal lielas «gleznas», kas radītas veidā un ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kuru dēļ to droši var dēvēt par autortehniku. Gleznu rāmjos audekla vai koka vietā - plastmasas plēve, uz tās izklātas dažādu sintētisku materiālu «krāsas» jeb struktūras. Savā ziņā provokācija, uzdodot neērto jautājumu - bet vai tad tā ir māksla? Taču Kristapa vēstījums ir jaudīgs - pārsteidzoši fiksi galvā raisās asociācijas ar klasiķa Gintera Ikera «naglu mākslu» vai amerikāņu garbage art/atkritumu mākslu. Un vēl - čaukstoša, mānīgi trausla skaistuma potenciāls. Gandrīz vai sentimentāli, ja ņem vērā, ka starp «izejvielām» ir… plastmasas pārtikas kulītes. Piedodiet, tās nebiodegradablās, kas pāris gados nepārvēršas pīšļos.
Vai konceptuālais ekspozīcijas nosaukums Viela pārdomām ir adresēts sev pašam vai skatītājam?
Galerijā jau kuratoru nav, tā ka es pats turpinu sevi «kūrēt», un man ir tāds profesionāls klikšķis - patīk visu procesu kontrolēt no A līdz Ž. Bet te nav nekāda tāda urbānā mesidža (noķiķina) - tas ir kritiķiem. Šie darbi ir manu pārdomu rezultāts - kā ir darīts līdz šim, kā gribētos turpināt. Es jau varētu uzzīmēt vai uzakvarelēt jaunas bildes - tā snobiski, glamūrīgi, kārtīgi, lai gleznu, ja to noņemtu no sienas un iznestu uz ielas, piekārtu pie mājas - un visi uzreiz saprastu, o, jā, re, kur glezna! Bet man jau patīk sarunāties ar skatītājiem tā uzreiz, operatīvi, ātri - ja nevaru ar eļļas krāsu, ņemšu citu materiālu. Ar skatītāju ir jāsarunājas, jādara tas aktīvi, jo māksla ir arī cīņa par skatītāja uzmanību. Tā nu radās bildes, kurās pilnīgi viss ir plastmasa. Lielas bildes. Es darbnīcā vienu nemaz nevarēju nofotografēt - nebija vietas, kur atkāpties, lai tā visa objektīvā ietrāpa. Pieci reiz divi, trīs reiz divi metri - tādi izmēri. Un nav tā eļļa vai smuks akvarelītis.
Vai tās gleznas izturēs laika pārbaudi?
Es te ne tik sen laukos Inčupē raku zemi un atraku kaut kādas plēves - nu, vismaz 20 gadu trūdējušas, bet izskatījās kā pilnīgi jaunas. Tāpēc šo gleznu materiāls būs mūžīgs, par to var nesatraukties. Tās elementāri nav spējīgas sairt (smejas), bet visi defekti - čokurošanās, atlipumi -, ja tādi būs, nāks bildēm tikai par labu. Man arī iet pie sirds tas «nepabeigtības» moments, ka bilde pati kāpj laukā no rāmja.
Vispār jau iznāk, ka darbiem ir tāds kā ekoloģiskā protesta piesitiens?
Bet tu paskaties apkārt, kādā sagandētā vidē mēs sēžam līdz ausīm - viss ir plastikāts, ķīmija, atkritumu kalni. Savukārt man patīk šo šausmīgo materiālu skaistums. Es jau tikai turpinu paša aizsākto, man tur nav nekādu milzīgo tehnoloģisko pārsteigumu. Senāk man bija tādi darbi no spīdīgām metāla drātīm, nu ļoti estētiski. Kad es tos gatavoju, tici, es nedomāju par badā mirstošiem bērniem aiz dzeloņdrāšu žoga - tā tak ir pirmā asociācija, kas katram iešaujas prātā, dzirdot vārdu «drātis». Tagad tas dzīves skaistums turpinās ar plastika gleznām, ar Rimi, Maxima un Sky plastmasas košajiem maisiņiem, melnajām siltumnīcu plēvēm no Depo veikala, skoču jeb līmlenti, zīmējumiem ar marķieri...
Kas ir marķieris? Tas flomāsters ar kliedzoši sintētiskām krāsām?
Nē, nē, tas visresnākais flomāsters, ar ko veikalos cenas raksta. Smuki - sarkans, zils, melns, zaļš, pēc vajadzības. Šoreiz nekas nespīdēs (nosmejas).
Atvaino, bet izklausās kaut kā pabriesmīgi, necilvēcīgi…
Vai ne? Ienāks cilvēki galerijā un teiks - ā, te jau bildes vēl nav izpakotas, kaut kādas skoča ķeskas… Piegājiens jau ir viens - es meklēju mūsdienīgu faktūru. Tādu, kas apliecina šo laiku. Lai izteiksmes forma būtu tipiska šim laikmetam. Arī tematiski viss atbilst - «mākslīgais miers» (pirms krietna laika Kristapam bija šāda darbu sērija - N. N.), tā mānīgā sajūta, ka kaut kas tomēr īsti nav kārtībā. Es kā cilvēks šajās bildēs atrodu tīru noskaņu - pasaule un vide kā tāds mūžīgais remonts mums visapkārt. Mūžīgais troksnis visriņķī. Viss ne īsti iepakots, ne izpakots, nu, tāda dzīve uz čemodāniem, pagaidu eksistence. Bet tehnoloģiski šīs gleznas ir radītas ar skatu vismaz uz piecdesmit gadiem, garantēju. Uz tik ilgu laiku gan Latvijā mākslā tagad neviens neinvestē (smejas).
Izstāde