Pēc Natālijas Vorožbitas darba motīviem veidotajā lokalizējumā Gogolmogols (izrādes stāsts, pēc visa spriežot, notiek kaut kur Liepājas apkaimē) mēģināts radīt ironiski sirreālu un tai pašā laikā latviešiem atpazīstamu dzīves telpu. Regnāra Vaivara iestudējums Liepājas teātrī ir ļoti regnārisks. Izrādei lielākoties piemīt tā noslēpumaini intriģējošā intonācija, kāda piedzīvota Nacionālā teātra izrādēs Drakula. Dēmoni vai Visiem zināmais Lācis un viņa dr. Arī Gogolmogols piedāvā nedaudz it kā somnambulisku, bet brīžiem atkal galēji enerģisku ceļojumu režisora fantāzijas pasaulē. Šķiet, aktieriem patīk neierastie spēles noteikumi, teksts ir asprātīgs un atraktīvs savā saspēlē ar mūsdienu sociālpolitiskajām aktualitātēm, un iestudējumā nenoliedzami jūtama oriģināla teātra pasaules (un vispār pasaules) izjūta un uztvere… Taču izrāde kā vienots māksliniecisks veselums tomēr īsti nav izveidojusies. Varbūt jaunieši (kas spēlē galvenās lomas) īsti neuztver ironijas objektu? Režisors par daudz visa kā gribējis satilpināt skatuves stāstā, tādēļ rotaļai ar Gogoļa un Raiņa idejām, kas saslēgtas ar visnotaļ sadzīviskām ainiņām, nedaudz pietrūkst traģikomēdijas viegluma. 5 5 5 5 5
Liepājas Gogolmogolā režisors Regnārs Vaivars turpina savus paralēlo pasauļu eksistences meklējumus sadzīviskā, raksturu komēdijai pietuvinātā situācijā, kurus ar dramaturģes Natālijas Vorožbitas palīdzību veica jau Nacionālā teātra izrādē Drakula. Dēmoni. Tiek turpināta arī skatītāju provocējošā Liepājas teātra sezona, spoži sākta ar krievu režisora Bogomolova Stavangeru. Vienlaikus līdz šim par apkārtējās dzīves aktualitātēm klusējošais Regnārs (izņemot varbūt NT izrādi Skalbi un valdi) izteicies par tādām nobružātām klišejām kā «latviskās vērtības un dzīvesdziņa», kā arī piedāvājis visai netradicionālu veidu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, par pamatu ņemot Nikolaja Gogoļa šausmu stāstu. Izrāde izdevusies koša, vairāklīmeņu (arī Aigara Ozoliņa asprātīgajā scenogrāfijā), nešpetna un vienlaikus sirreāla. Tikai beigu daļā, kas jau izvēršas groteskā absurdā, rodas sajūta, ka jaunie aktieri zaudē režijas sniegto pavedienu un sāk pārmēru ākstīties. Citādi Everitai Pjatai, Agnesei Jēkabsonei, Anitai Kvālai, Inesei Kučinskai, Kasparam Kārkliņam, Viktoram Elleram, Sandim Pēcim šis noteikti ir lielisks ieraksts viņu CV.