Līdz 6.februārim muzejā skatāma viņas pašas, kā arī vēl deviņu entuziastu krustdūrienā izšūto gobelēnu izstāde. No vienkāršām, naivām ziedu vītnēm un pasaku ainiņām līdz pat sarežģītām klasiķu gleznu reprodukcijām un svētbildēm. Olga ir pārliecināta, ka ar optimismu un uzņēmību var uzvarēt arī ļoti smagās dzīves situācijās. Izstādes noslēgumā viņa aicina visus interesentus uz meistardarbnīcu, lai katrs pamēģinātu izšūt savu gleznu galeriju.
Apliecināties radoši
«Šūt - tā ir bauda, mierinājums! Kad tu sāc no tīras baltas kanvas, no jebkura stūrīša, ar pirmo krustiņu, tā ir tāda sajūta, it kā sāktu piedalīties mākslas darba veidošanā. Es vienmēr dzīvē esmu ar kaut ko aizrāvusies, citādi man ir garlaicīgi.»
Olga Meirāne šūt iemācījusies jau agrā bērnībā, izmēģinājusi gandrīz vai visus rokdarbu veidus, vienīgi knipelēt vēl neesot iemācījusies. Gleznas viņa sākusi izšūt smaga dzīves pārbaudījuma laikā. «Es saslimu ar krūts audzēju, vēl klāt nāca visādas slimības. Luīzes Heijas grāmatā izlasīju, ka tā notiek ar cilvēkiem, kuri nav realizējuši savu radošo potenciālu. Domāju - nu kādas gan radošās iespējas vēl neesmu realizējusi, teātri spēlēju, dejoju, dziedu, rakstu dzejoļus, dziesmas. Sapratu, ka vēl neesmu gleznojusi. Ar krāsām neprotu, nolēmu gleznas darināt ar diegiem uz auduma.»
Olga sākusi ar pašiem vienkāršākajiem darbiņiem, shēmas atradusi internetā, rokdarbu saitos. Tapušas ilustrācijas pasakām, fantāzijas ainiņas, taču gribējies ķerties pie nopietnākām lietām. Pēc kādas piepildītas lūgšanas sākusi darināt Sāpju Dievmātes ikonu. «Kad es to izšuvu, es ilgi, ilgi raudāju un, kā krievi saka, nomazgājos savās asarās, man kļuva tik viegli. Tad sapratu, ja kaut kam ir vērts tērēt savu laiku, tad ir vērts šūt tieši svētbildes un slavenu gleznu kopijas. Katrai gleznai jāveltī divi trīs mēneši, negribas šo laiku izšķiest.» Par katru savu darbu Olgai ir atsevišķs stāsts - meiteni pie krievu krāsns viņa uzšuvusi par godu savai vecmāmiņai, savukārt Leonardo da Vinči Madonnas Litas kopijas darināšana veikusies apbrīnojami viegli, tajā laikā viņa uzzinājusi, ka pati kļūs par vecmāmiņu. Van Goga glezniņa tapusi ļoti smagi, sākusi pirms trim gadiem un pametusi, taču īsi pirms izstādes saņēmusies un pabeigusi. Tajā ir tikai trīs krāsas - zaļš, dzeltens un zils -, ļoti daudz toņu. «Šūšana ārkārtīgi nomierina un iedvesmo. Es televizoru neskatos, šuju klusumā, skaitu diedziņus, un domas klīst tik brīvi. It kā pati piedalītos gleznas tapšanā.»
Atrod domubiedrus
Sākumā Olga domājusi sarīkot personālizstādi, taču atradušies domubiedri, kas arī nodarbojas ar izšūšanas mākslu. Visiem kopīgs tas, ka dzimtā rokdarbu tradīcija esot pārmantota, saglabājušies mammu un vecmāmiņu rokdarbi. Neviens no viņiem savā ikdienā nav saistīts ar mākslu. Ir medicīnas māsas, tirdzniecības menedžere, bibliotekāre, matemātikas skolotāja. Apbrīnojami smalkus darbus darinājis pulciņā vienīgais vīrietis - ātrās palīdzības šoferis Pāvels Širovs. «Pāvels mums stāstīja, ka izšūtu glezniņu pirmoreiz pamanījis izsaukumā pie kāda slimnieka, tas ļoti iepaticies, tagad esot aizrāvies. Vienīgi uz dežūru baidoties darbiņu ņemt līdzi, kolēģi šoferi varot nesaprast.»
Izglābj pasakas
Pati Olga ir dzimusi Gruzijā, bērnību pavadījusi Ukrainā, taču dzīvi saistījusi ar Latviju. Rīgā studējusi Politehniskajā institūtā, apprecējusies ar puisi no Maltas, apguvusi latviešu valodu. Tur gan vairāk palīdzējuši kolēģi Līgatnes papīrfabrikā, kas ar Olgu neesot runājuši krieviski, bet taktiski pamācījuši un labojuši izrunu. Tad, lai varētu audzināt dēlus, Olga pārgājusi strādāt apvienībā Daiļrade, kur adīja džemperus. Vēlāk atradusi savu īsto nodarbošanos: žurnālistiku - gan televīzijā, gan laikrakstos. Olga ir ārkārtīgi azartiska, viņai patīk visu iemācīties, izmēģināt.
«Starp citu, man izķepuroties palīdzēja pasakas. Pirms gāju uz operāciju, es ierunāju radio pasaku ciklu trim nedēļām uz priekšu un pateicu dakterim - pēc trim nedēļām man jābūt ārā un jālasa nākamās. Viņš gan neticēja, bet tik tiešām - pēc trim nedēļām es izrakstījos,» Olga apklust, tad turpina. «Protams, bija visādi, ķīmijterapija nav viegla, bet no tā visa mainās arī dzīves uztvere, tu redzi, ka apkārt ir tik daudz sīkumu, par ko nav vērts uztraukties. Pirmām kārtām jādomā, ko atstāt pēc sevis. Pēc tā es vairs neko negatīvu savā dzīvē neielaižu. Labāk radīt kaut ko skaistu, lai cilvēkiem palīdzētu dzīvot. Tagad sāku šūt lupatu lellītes. Ja man kāds būtu pateicis, ka es vecumdienās šūšu šādas niecīgas kleitiņas un biksītes, es ne par ko nebūtu ticējusi. Bet šuju un gandrīz vai spiedzu no prieka.»u