Svetlana izauga bērnunamā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa sāka strādāt Rīgas apģērbā par šuvēju, pēc trim gadiem viņai piešķīra vienistabas dzīvokli. Vēl pēc gada piedzima Stasija. Abas kūlās pa dzīvi, kā prata. Svetlana nekad nežēlojās, naudu neaizņēmās, vakaros un naktīs piepelnījās, šūdama kundēm. Stasija pa to laiku izauga. Septiņpadsmit gadu vecumā glītā meitene, vēl mācīdamās vidusskolā, iemīlējās mikrorajona skaistākajā puisī un savu iecerēto dabūja, izmantojot visvienkāršāko līdzekli - viņa palika stāvoklī. Kāzas bija sasteigtas, bez prieka un mīlestības. Pēc diviem mēnešiem piedzima Antons. Pēc pusgada Stasija no vīra mājām aizgāja, atgriezās pie mātes.
Patēvs siltāks
Antoška auga savā vaļā. Puisēna vienīgā izklaide bija pagalma draugi. Abām sievietēm nebija ne laika, ne vēlēšanās zēnu vest uz kādām nodarbībām vai, piemēram, uz teātri. Antoška ir kluss, skaists gaišmatains puisis ar zilām acīm. Mēs, kaimiņienes, teicām - būs dzejnieks. Zēns necentās pēc uzslavām un glāstiem, skolu apmeklēja tāpēc, ka mamma varēja nopērt ar suņa siksnu vai par sodu nedot ēst. Zēns bija nerunīgs, nekad nesmaidīja. Knapi pabeidzis 9. klasi, tālāk mācīties puisis negribēja, bet arī neaizrāvās ne ar cigaretēm, ne alkoholu, piestrādāja gadījuma darbus.
Pēc kāda laika Stasija iepazinās ar Eduardu. Vēl pēc pusgada apprecējās. Vienistabas dzīvoklī kļuva vēl šaurāk. Taču Eduards bija sirsnīgs cilvēks. Jau pašā sākumā viņš centās nodibināt kontaktu ar Antošku, ņēma zēnu līdzi medībās un makšķerēt. Likās, ka abi sapratīsies. Eduards padēlu par pusaudža izdarībām nekad nesodīja. Antoška atplauka, patēva iespaidā iestājās celtniecības tehnikumā. Stasija un Svetlana priecājās. Eduarda vecāki kļuva par Antoškas vecvecākiem. Likās, ka laime beidzot bija uzsmaidījusi Stasijai un viņas mātei. Pēc trim gadiem Stasijai piedzima otrs dēls Artjoms. Eduards bija laimīgs. Visiem stāstīja, ka ar Artjomu dosies pie dabas, mācīs viņu pazīt putnus un zvērus, saprast un mīlēt mežu un ūdeņus. Arī Antoška ļoti gaidīja brālīti. Nu vienistabas dzīvoklī dzīvoja pieci cilvēki. Šaurībā, bet draudzībā - viņi smējās.
Negaidītās pārvērtības
Kad piedzima Artjoms, par vecmāmiņas guļamistabu kļuva šaurā virtuvīte, Antoška vasarā gulēja uz lodžijas, bet istabā - laimīgie vecāki ar savu atvasi. Taču drīz Antoškam šķita, ka viņu apņem auksti vēji. Rudenī divdesmit vienu gadu vecais jaunietis atkal sāka gulēt vienīgajā istabā. Tēvam vairs nebija laika sarunām ar padēlu. Visu brīvo laiku viņš ucinājās ar savu miesīgo dēliņu. Antoška visu laiku tika kušināts - jāuzvedas klusāk, nedrīkst skaļi runāt pa telefonu. Drīz viņam lika saprast, ka iestājies tas vecums, kad pašam jāsāk gādāt par sevi, ka ledusskapī ir vietas tik, cik ir, un barot līdz mūža galam viņu te neviens netaisās. Reiz, atgriežoties mājās, Stasija Antoškam pateica, ka vecākajam dēlam jāsāk dzīvot pašam. Puisis pagriezās un - kā stāvējis - tukšām rokām aizgāja no mājām. Pēc nedēļas Stasija uzzināja, ka dēls ar trim draugiem noīrējis istabiņu kādā dzīvoklī, ka Antoška pametis tehnikumu un strādā kādā būvobjektā. Vecmāmiņa pārdzīvoja par mazdēla gaitām, bet viņai ģimenē bija maza teikšana.
Stasijai likās, ka beidzot viņa sāks skaistu dzīvi. Taču jaunās sievietes ilūzijas vārda vistiešākajā nozīmē sabruka vienā naktī. Pamodusies viņa izdzirda, ka vīrs miegā sauc svešas sievietes vārdu. Atklājums bija tik skaudri nežēlīgs, ka Stasija nekavējoties pamodināja Eduardu - kas ir tā Oļeņka? Būtu sagatavojies, varbūt Eduards samelotu, bet, spēji pamodināts, viņš neslēpa patiesību - atklāja, ka jau pusgadu viņam ir attiecības ar citu sievieti. Stasija lika Eduardam dienas laikā savākt savas mantas un pazust no viņas dzīves. Eduards piedošanu nelūdza, aizgāja. Pēc trim mēnešiem viņi oficiāli izšķīrās, un Stasija jau otro reizi bija pie sasitas siles. Turklāt viņa, strādādama par manikīri un masāžisti, krīzes gados bija zaudējusi ievērojamu klientu loku, naudas kļuva mazāk. Saslima Svetlana. Arvien biežāk Stasija naktīs domāja, ka tagad nepieciešams vecākā dēla atbalsts. Taču kauns bija lūgt palīdzību tam, kuru pati atgrūdusi. Antoškam piezvanīja vecmāmiņa. Nākamā vakarā Antoška atgriezās mājās.
Ir pagājuši četri mēneši. Kad satiku Stasiju, viņa bija atklāta: «Es nepriecājos, ka dēls pārnācis. Abi dzīvojam kā sveši cilvēki. Zinu, tās ir manas asinis, bet būtībā viņš man ir svešs. Varbūt tāpēc, ka agri laidu viņu pasaulē un audzināju, nezinādama, kas ir bērns. Antoška bija mana pēdējā bērnības lelle. Mana māte izauga bez glāstiem un mīlestības, un tā viņa audzināja arī mani, bet es savukārt - Antošku. Tikai Artjomu es mīlu no sirds. To nevaru noslēpt, un Antons to jūt. Viņš palīdz, cik var, bet starp mums ir tāda kā betona siena, un es nezinu, vai spēsim tā sadzīvot.»