Šo izvadīšanas rituālu ar mazliet sastāvējušos aktu zāles telpas aromātu, drūzmēšanos, ziediem, it kā jau iepriekš izpirktām bučām, dāvanām un prieka, lepnuma vai nožēlas asarām esmu izbaudījusi trīs reizes. Pamatskolu beidzām sešas meitenes. Nebija nekādu uztraukumu, ka mūs katru individuāli varētu nepamanīt. Izlaiduma rītā vēl gudroju, ka vajadzēja taču varbūt aiziet pie friziera. Pa galvu, pa kaklu pirms došanās uz skolu skrēju uz pastu - pirku zeķubikses (jā toreiz tās varēja tur nopirkt). Bija vienalga, kas mugurā, kāda desa cienastā.
Vidusskolas izlaidums kā tāds krusts ceļa galā rēgojās jau kopš pēdējā eksāmena. Pirmo reizi gatavojos svinēšanai. Toreiz piesitu kāju pie zemes un teicu, ka uz izlaidumu neieradīšos, ja nebūs visi radi klāt. Dzīvoju citā pilsētā. Mājās biju reti. Gribēju redzēt visus kopā. Šampanieti noslēpām pie skolas ceriņos. Siltā atmiņā vairāk palicis svinīgais pasākums. Publiski noraudājos pie dziesmas, kas bija veltīta mātēm. Augstskolā savā princešu kleitā (tā man toreiz gribējās) gozējos un smaidīju tikai draugu acīm. Pilnas rokas ziedu, ārā krīt, bet viss ir beidzies. Punkts.
Taču šogad esmu ielūgta uz diviem izlaidumiem. Un abus ar nepacietību gaidu - lai sapucētos, ar ziediem apsveiktu un bučām sabučotu, un novērtētu laiku pirms daudziem gadiem. Mani šoreiz neuztrauks radu būšana. Ne jau mani viņi tincinās, slavēs vai kauninās. Iespējams, izlaidumus novērtē tikai ar gadiem. Tie nepieciešami atmiņām. Lai vēlāk mazliet ilgotos. Atsauktu atmiņā tos cilvēkus, kuriem toreiz acīs bija rūpes, lepnums, prieks. Lai viņus novērtētu un pēc viņiem ļoti sailgotos. Būs silti.