Ir daži noziedznieki, kuriem nepietiek ar vienkāršu uzraudzību. Viņu problēmas ir tik dziļas, ka viņiem nepieciešams kaut kas daudz nopietnāks. Tādēļ ir izstrādātas terapijas programmas, kuras var izmantot probācijas darbinieki, kuri tam speciāli sagatavoti. Pati programma ilgst aptuveni deviņus mēnešus, noziedznieki ierodas uz nodarbībām, kurās notiek daudz dažādu vingrinājumu.
Te ir runa par to, ka cilvēks savu uzvedību ir iemācījies dzīves laikā, attiecībās ar citiem. Ja mēs gribam mainīt uzvedību, mums ir jānovērš domāšanas kļūdas, piemēram, ka sekss ar bērniem ir pieņemams. Daudzi dzimumnoziedznieki uzskata, ka ir normāli iemācīt 13 gadu vecai meitenei veidot dzimumattiecības ar pieaugušu vīrieti, ja sievietei ir īsi svārki, viņa noteikti grib seksu, ka «nē» patiesībā nozīmē «jā». Tas ir jānovērš ilgstošā darbā.
Redzot visas funkcijas, kas VPD ir «konsolidētas», šķiet, ka šī ir palikusi viena no pēdējām prioritātēm...
Darbs ar cilvēkiem, kuri seksuāli izmanto mūsu bērnus, arī mūsu valstī ir ļoti svarīgs.
Bet, salīdzinot ar Eiropu vai pasauli, vai Latvijā tā ir akūta problēma?
Tā ir akūta problēma visur. Ja mēs paskatītos uz dzimumnoziedznieku daudzumu Kanādā, Lielbritānijā, ASV vai Skandināvijā, mēs būtu diezgan pārsteigti, cik Latvijā salīdzinājumā maz cilvēku par to ir notiesāti. Visi ārvalstu eksperti stāsta, ka šī problēma Latvijā ir dziļi apslēpta, ir sagaidāms būtisks lietu un kriminālprocesu skaita pieaugums, ka cilvēki beidzot sāks uzticēties iestādēm un par to ziņot. Tas nenozīmē, ka būs vairāk dzimumnoziedznieku - vienkārši vairāk gadījumu nonāks atklātībā.
Vai visi dzimumnoziedznieki ir pāraudzināmi, vai arī ir tādi, ar kuriem pilnīgi neko nevar iesākt?
Protams, viņi ir «pāraudzināmi». Mani kolēģi, kuri ar šiem cilvēkiem strādā, atzīst, ka tas pat ir pārsteidzoši, cik ļoti šie cilvēki mainās, kad beidzot ir pārvarējuši nolieguma fāzi. Tomēr ir arī aptuveni 5%, kuri ir garīgi slimi un noziegumus izdara tādēļ, ka ir kādi organiski traucējumi smadzenēs. Ar viņiem strādāt ir ļoti grūti, vajag arī medikamentus.
Katrs individuālais gadījums tiek pētīts - kādēļ viņš to dara, kādu no tā gūst apmierinājumu - un viņam tiek piedāvātas alternatīvas. Bieži izrādās, ka cilvēkam vienkārši trūkst drosmes, iepazīšanās prasmes, un tad programmas laikā tiek piestrādāts, lai viņam savas tieksmes nebūtu jāapmierina nepieņemamā veidā.
Tātad iznāk, ka dzimumnoziedzniekiem pat var mācīt, kā labāk iepazīties ar sievietēm?
Ja viņš nav izvarotājs, jā! Noziedznieki nenokrīt no mēness, viņi par tādiem izveidojas - te ir runa par to, kā viņi ir iemācījušies attiecību veidošanu savas dzīves laikā, kādu piemēru viņiem ir devuši vecāki. Piemērs no dzīves - kāda ciema vietējais huligāns visu laiku dzer un kaujas, bet papētot izrādījās, ka viņam ģimenē tā pieņemts. Kad bijis mazāks, tēvs viņu regulāri piekāvis, kad viņš paaudzies, sācis pretī sist. Viņš piekauj tēvu, bet pēc tam visi kopā dzer alkoholu un ir laimīgi! Loģiski, ka viņš to pašu «problēmu risināšanas» modeli izmantoja arī attiecībās ar kādu citu cilvēku. Šis cilvēks par to nebija stāvā sajūsmā un vērsās policijā.
Esmu arī dzirdējis tādu statistiku, ka Eiropā 10
-
20 % bērnu cieš no seksuālas vardarbības. Vai Latvijā šis skaits varētu būt līdzīgs?
Manā rīcībā šādu datu nav. Es tiešām to negribu komentēt, jo man ir sajūta, ka, lai kādu ciparu es nosauktu, dzīvē tas būs stipri lielāks. Realitātē situācija ir stipri sliktāka, nekā šķiet arī man pašam.
Runājot par Latvijas situāciju, kā rīkojas vidējais dzimumnoziedznieks? Mums ir stereotips no filmām par aizdomīga izskata svešinieku, kurš piedāvā bērniem saldumus, ievilina viņus mašīnā...
Runājot par standarta dzimumnoziedznieku, visupirms viņš ir [upurim] pazīstams cilvēks. Vai nu ģimenes loceklis - brālis, tēvs, tēvocis, varbūt arī māte - vai arī treneris, skolotājs, mācītājs - cilvēks, kuram ir ilgstošas attiecības ar upuri. 80% gadījumu dzimumnoziedznieks ir cilvēks, kurš ar upuri bijis pazīstams vairāk nekā 24 stundas. Lielākā daļa savus noziegumus plāno ilgstoši. Sabiedrībā ir diezgan plaši izplatīts stereotips, ka dzimumnoziedznieks iet pa ielu un rauj krūmos sievietes. Tie ir ekstrēmi gadījumi - tādi ir, bet ļoti, ļoti maz.
Cik mēs varam justies droši, ka mūsu skolās un bērnudārzos nav tādu cilvēku, kā Nīderlandē par 83 bērnu seksuālu izmantošanu aizturētais Roberts Miķelsons?
(Dziļa nopūta.) Visās valstīs šādi cilvēki ir. Ja es teiktu, ka mūsu skolās un bērnudārzos šādu cilvēku nav, es radītu viltus drošības sajūtu. Bet viņš ir izmantojis 80 mazu bērnu - tas nav standarta dzimumnoziedznieks, tas ir monstrs! Standarta dzimumnoziedznieks savā mūžā nepastrādā vairāk par diviem, trim pārkāpumiem.
Bet tādas masveidīgas darbības kā R. Miķelsona gadījumā Latvijā ir iespējamas?
Tādas ir iespējamas visās valstīs.
Teicāt, ka dzimumnoziedznieks parasti ir pazīstams upurim. Kādi vēl ir raksturlielumi tipiskam varmākam? Dzimums, vecums, izglītības līmenis?
Pārsvarā mēs runājam par vīriešiem. Tā ir lielākā masa, kas nonāk varas iestāžu redzeslokā, ap 99%. Vecuma kategorijas ir ļoti dažādas, sākot no desmit gadu veciem puikām, kas izmanto četrgadīgus bērnus, līdz astoņdesmitgadīgiem onkuļiem, kuri knapi kustas, tomēr spēj nogrābstīt kādu bērnu, kurš pienāk pie viņa gultas. Arī izglītības līmenis ir ļoti dažāds. Vienkārši sakot, ja uz ielas pēc izskata var pateikt, kurš ir narkomāns vai kauslis, tad dzimumnoziedznieku jūs neatpazīsiet.
Pedofilu reģistru izstrādā Iekšlietu ministrija, bet vai VPD tur ir iesaistīts?
Es domāju, ka visi mani kolēģi pilnībā atbalsta domu, ka ir jābūt kādai vienotai informācijas sistēmai par šīm personām. Tas, ko mēs noteikti nevēlamies, lai tas būtu publiski pieejams, jo tas radītu ļoti lielus draudus sabiedrības drošībai. Piemēram, ja ieiet kāda ASV štata interneta publiskajā pedofilu reģistrā, var redzēt, ka tādā un tādā mājā dzīvo tāds un tāds cilvēks. Ir viņa fotogrāfija, rakstīts, ko viņš izdarījis, kādus upurus izvēlas. Tu pilnībā fokusēsies, lai tavs bērns uz šo māju neiet. Bet realitāte ir pavisam savādāka - noziedznieks tur nedzīvo, viņš tur ir tikai deklarēts, jo zina, ja tur dzīvos, pie viņa mājas visu laiku dežurēs vietējie ar plakātiem un saukļiem «Nāvi izvarotājam!» Tādēļ viņš pārceļas dzīvot uz blakus ciematu vai štatu, kur neviens par viņu neko nezina, bet tajā pašā laikā uz tavu pilsētu pārceļas dzīvot cits dzimumnoziedznieks, par kuru tu neko nezini, jo esi fokusējies tikai uz pirmo.
Vai domājat, ka arī Latvijā šāds publisks reģistrs novestu līdz linča tiesai?
Es nedomāju, ka Latvija ir kāds īpašs izņēmums, lai tas pie mums šeit nenotiktu.
Ideālā pasaulē, cik VPD vajadzētu naudas darbam ar dzimumnoziedzniekiem?
Ja mēs gribam ideālo versiju, lai tiešām varētu lepoties ar to, ko mēs darām, domāju, ka ik gadu būtu vajadzīgi vairāki miljoni latu. Ja pieliekam klāt arī garīgās veselības pakalpojumus ļoti smagajiem gadījumiem, lai recidīvu samazinātu gandrīz vai līdz nullei, tas var summu dubultot, ja ne vairāk.
Piemēram, Norvēģijā ir cietums, uz kuru nosūta visus valsts bīstamākos noziedzniekus. No tā 120 iemītniekiem 70-80 ir dzimumnoziedznieki. Šajā cietumā tiek īstenota korekcijas programma, kas uz pieciem dzimumnoziedzniekiem izmaksā miljonu latu gadā. Tātad 200 000 uz vienu noziedznieku. Pieņemot, ka Norvēģija ir bagātāka par Latviju un var to atļauties, tik un tā domāju, ka Latvija viena dzimumnoziedznieka terapijai nekad nebūs gatava tērēt pat desmitreiz mazāku summu. Bet tā ir klase, tā ir kvalitāte, ko viņi dara!