Jau 2003. gadā Sapir ziņojums (Dienaskārtība augošai Eiropai) nāca klajā ar secinājumu, ka «ES budžets ir vēsturiska relikvija». Tagad, pēc astoņiem gadiem, vēl arvien ir politiķi ES Padomē un Eiropas Parlamentā, kas apgalvo, ka ceļš uz konkurētspēju ir darīt to pašu, ko līdz šim, tikai vairāk. Vairāk nodokļu maksātāju naudas zemes īpašniekiem un pārtikas rūpniecības milžiem. Vairāk tirgus izkropļojumu lauksaimniecības sektorā. Vairāk subsīdiju ogļraktuvēm, popmūzikas koncertiem un zvejas kuģu degvielai. Un tad mēs jautājam, kāpēc ar šādām budžeta prioritātēm neesam konkurētspējīgi.
ES aizgājušajos divdesmit gados paveikusi daudz lielisku lietu. Mums ir izveidots vienotais tirgus un darbojas vienotā valūta - eiro. Lisabonas līgums sniedz mums tik nepieciešamo konstitucionālo stabilitāti, un vienošanās par Eiropas Stabilitātes mehānismu kalpo par drošu pamatu ilgtermiņa finansiālajai stabilitātei.
Esmu pārliecināta, ka Eiropa reiz atkal atgriezīsies uzdevuma augstumos. Lai sakāves sajūtas paliek eiroskeptiķiem un tiem, kas allaž saka «vai tad es jums neteicu». Taču, ja gribam veicināt izaugsmi saskaņā ar stratēģiju Eiropa 2020, mums jāīsteno nopietnas reformas. Mums jārīkojas jau tagad un jāsāk ar reformām mūsu pašu budžetā.
Šādā griezumā raugoties, Eiropas Komisijas komunikē par ES budžeta pārskatu radīja vilšanos. Tajā bija daži pozitīvi elementi, taču pietrūka skaidras reformu dienaskārtības.
ES budžets būtībā sastāv no ierobežotiem resursiem, ko citādi būtu bijis iespējams izmantot privātām investīcijām/privātajam patēriņam vai sabiedriskā sektora izdevumiem subfederālā līmenī. Tādēļ ES budžetam būtu jāfinansē tādas aktivitātes un pasākumi, kas patiesi dāvātu Eiropai lielāku pievienoto vērtību apjomīgu ietaupījumu vai tādu risinājumu veidā, kas risinātu pārrobežu mēroga izaicinājumus. Šodien liela daļa ES budžeta sastāv no pozīcijām, kas neatbilst šiem kritērijiem.
Vēl svarīgāk, ka ES nākotnes budžetam jāatspoguļo tā patiesība, ka daudzas dalībvalstis ir spiestas veikt ievērojamus samazinājumus savas valsts nacionālajā budžetā. Tādēļ nākamajai Daudzgadu finanšu shēmai jābūt striktākai, slaidākai un ar lielāku uzsvaru uz ekonomiskās izaugsmes veicināšanu. Saprātīgs mērķis būtu budžeta griesti krietni zem viena procenta no ES nacionālā kopienākuma.
ES nevajadzētu censties pieturēties pie līdzšinējām prioritātēm, bet gan novirzīt izdevumus uz tādām jomām kā zinātne un attīstība, pārrobežu infrastruktūra un vide. Mums jāinvestē cīņā pret organizēto noziedzību un kopējā ES ārpolitikā un drošībpolitikā. Visas šīs jomas nodrošina Eiropai pievienoto vērtību. ES budžeta mazināšanai un modernizēšanai būtu jānotiek, samazinot izdevumus lauksaimniecībai, vienlaikus šajā jomā lielāku uzsvaru liekot uz vidi un Eiropas sabiedriskā labuma nodrošināšanu. Atbalstam no Strukturālajiem fondiem vajadzētu koncentrēties uz tām Savienības daļām, kurām tas ir visvairāk vajadzīgs.
Man ir stingra pārliecība, ka Eiropa reiz no jauna kļūs par kūsājošu, dinamisku un globāli konkurētspējīgu, uz zināšanām balstītu ekonomiku. Lai to panāktu, nepieciešams saprast, ka vairs nevar turpināt pa vecam, tādēļ atteikties no aizgājušo laiku budžeta prioritātēm.
Lai sasniegtu labklājību, Eiropai nepieciešams cits atspēriena punkts nekā spēj piedāvāt pašreizējais budžets. Pasludināt ko tādu nav ne naivums, ne antieiropeiskums. Tas nozīmē uzņemties atbildību par Eiropas nākotni. Tas nozīmē demonstrēt līderismu. Un tam vajadzīga izlēmība.
Kā secinājusi ES Nākotnes Pārdomu grupa bijušā Spānijas premjerministra Felipes Gonzales vadībā, izvēle ir šāda - «vai nu reformas, vai lejupslīde».
* Zviedrijas ES lietu ministre