Man par pārsteigumu, sievu balsis netrīc nespēka nomocītas, ir jautras, sprēgājošas. Šķiet, šīm kundzēm zemes rūpju nav. Pēc sarunas ar koristēm arī pašas dzīve šķiet kļuvusi vieglāka. Un, lai gan man vecumdienas aiz kalniem, radusies sajūta, ka dzīves zelta rudens nav nomācoši gaudens, ja vien apkārt ir lielākā bagātība - cilvēki, kas tevi saprot.
Apspriež Hameleonus
Ilgai Ramānei ir 79 gadi. Viņa dzied kopš agras bērnības. Skaņākās dziesmas skanējušas ganu gaitās, uz akmens pakāpjoties. No tā laika viņa ar dziesmu gājusi cauri visam mūžam. «Ak, ja es neietu korī, cauri ar mani būtu,» Ilgas kundze iesaucas, kad jautāju, kāpēc sirmā vecumā kundze joprojām dzied. «Gribas taču dzīvot! Kāda es būtu, ja šiverētu tikai pa māju vien? Pie friziera neietu, staigātu nošļukusi, bet nu man par sevi jādomā. Korī dzied daudz vecāka kundze par mani. Braša. Pusdulla - tā viņa pati par sevi saka. Kad viņa nāk man pretī, redzu, cik labi izskatās, un man taču ar uzreiz ir jāsaņemas. Ja jūs, redzētu, kā es eju! Citi vaid, to redzot, jo man ir kustību traucējumi un citas veselības problēmas. Vispār to ir daudz, bet, ja sāktu pukstēt, nevarētu vien beigt. Taču nedrīkst palaisties, es labāk izvēlos dziedāt,» - tā Ilgas kundze par sevi.
«Protams, savā būtībā esmu vientuļa. Visas zināmā mērā tā jūtamies, jo sen vairs neesam ģimenes cilvēki. Bērni aizgājuši katrs savā dzīvē. Maizīti gan atved - i balto vai puspelēko ar sēkliņām, i ar dzērvenēm. Kad tai uzsmērē sviestu, tas gardums smeķē labāk nekā kliņģeris,» viņa spridzīgi smej.
Otrdienas kora mēģinājumu tikšanās pārvēršoties par «sievišķīgo vājību vakaru». Tā uzskata Ilgas kundze. Tiekot gan dziedāts, gan runāts, gan aprunāti hamelioni (seriāls Hameleonu rotaļas, kuru teju beigs demonstrēt LTV1 - red. ). «Apspriežam sagrabējušos Salliju un secinām, ka izskatāmies frišākas. Kopīgi svinam vārda un dzimšanas dienas. Pēc filmas Vecmāmiņu koris noskatīšanās jaunieši teica, ka omes krīze nav piemeklējusi. Mēs no kūkām vien pārtiekot. Tā arī ir. Otrdienās uz mēģinājumu nākam katra ar savu cienastu - našķojamies un pļāpājam.»
Esmu vajadzīga
Viena no vecākajām kora dziedātājam ir Anna Ķieģele (82). Viņa gan uzreiz piekodina, ka vientuļa neesot: «Man ir mazbērni, dēls, meita. Visu laiku apkārt ir jaunie.» Vai ar to pietiek? «Nepietiek,» atbild Anna. «Ir vajadzīgs kontakts ar vienaudžiem, un korī es viņus esmu satikusi. Tie, kas dzied, dejo un spēlē teātri, ir mana kaluma cilvēki. Viņi uz dzīvi skatās ar labestību acīs, māk cits par citu un arī par sevi pasmiet.» Jaunie ir strauji, omes viņus kaitina un bieži vien krīt uz nerviem! Atrodoties sava gadagājuma biedru vidū, pazūdot uzmācīgā doma, ka dzīve jau pagājusi un esi kļuvis vecs.
Protams, kundzēm arī veselība liekot par sevi manīt. Taču dziedot tā uzlabojas, pārliecināta Cilda Krūmiņa (74). Viņa kora mēģinājumus cenšas nekavēt, kaut arī ziemā nereti ir tādas kupenes, ka jārāpo pāri. Ziemas mēnešos slimību pārcietusi Ilga Ramāne. Viņa divus mēnešus nav tikusi uz kora mēģinājumiem. Vairogdziedzera operācijas dēļ radušās arī balss problēmas. Ārsti brīdinājuši, ka varot draudēt arī kas ļaunāks, bet, paldies Dievam, nekas tāds nav noticis. Lai atgūtu balss mundrumu un atkal spētu dziedāt, vecmāmiņa divas reizes nedēļā apmeklējusi fonopēdu. Tagad balss atguvusi agrāko skanējumu. Savi stāsti par slimībām gandrīz katrai. «Bet vajag tā lēnām,» saka Cilda. «Es, asti gredzenā satinusi, neskrienu. Domāju, ka esmu kā karogs, kas par mani gados jaunākās sievas mudina nepadoties vecumam.» Pietrūkst dzīves spara? Vajagot ieskatīties spogulī! «Tajā attēls vēl tīri pieņemams,» vienisprātis ir kundzes. Pēc tāda secinājuma sirds motoriņš sākot strādāt labāk.
Ne jau gluži visas domas ir ar zelta maliņu. Filma Vecmāmiņu koris liekot paskatīties uz sevi no malas, pārliecināta Valentīna Kopmane (76). «Filmu labāk klausīties, nevis skatīties. Tik šausmīgi daudz vecu cilvēku kopā!» viņa pasmej par sevi un citām kukažiņām, kurām sen jau it kā būtu laiks sēdēt pie adīkļiem. «Taču šīs tikšanās ir mūsu svētki. Tās rada pacilātību, ceļ pašapziņu un pārliecību, ka vēl kādam esam vajadzīgas, ka vēl gluži sprauni kustamies un tik daudz padarām,» stāsta Valentīna. Tas esot pats galvenais, lai neiekristu vientulības bedrē un neatpaliktu no straujās dzīves, kas pati piespēlējot iespējas galvas izvēdināšanai un locekļu izkustināšanai. Piemēram, vecmāmiņas ar savu kori bijušas Itālijā, Austrālijā, Austrijā un Anglijā. Ilgas kundze visus tālumus izbraukājusi uz kruķiem. «Kaut vai tā, bet dziedāšanu nepametīšu,» palepojoties par sevi, viņa spītīgi nosaka. «Turklāt dziedāšanai ir vēl kāds pluss. Tā palīdz vēderam, tas kļūstot mazāks, tikai pareizi jāelpo, un to mēs perfekti apgūstam,» saka Ilga.