Ko gan 20 gadus politiķis pirms vēlēšanām Latvijā solītu, ja nevarētu biedēt cilvēkus ar «krievu nākšanu pie varas» vai «vardarbīgu asimilāciju caur skolu reformu», bet galvenais arguments, balsojot par kādu no politiskajiem spēkiem, ir no sērijas: «Vismaz tie krievi netiek pie varas!» Jā, no politiķu viedokļa labi gan, ka šai valstī gandrīz 40% iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu valoda, bet aptuveni 15 procentiem valsts iedzīvotāju pasē ir ieraksts «alien», kas angļu valodā apzīmē ārzemniecisku svešumu. Bet latvietis teiks, ka tas ir normāli, jo latvieši tā vēlējās. Labi gan, ka Latvijā, lai tiktu spēlēt uz politiskās skatuves, pietiek savilkt nopietnu ģīmi, ar staltu stāju izteiksmīgi runāt, skaļi iestāties par latviešu valodu, un loma uz teātra skatuves rokā! Labi gan, ka arī «ienaidnieks» parāda savu «īsto seju», sūtot uz politiskās skatuves cilvēkus, kuri nepārvalda brīvi mūsu svēto latviešu valodu (Kravcovs, Zemļinskis utt.), un iznākot 9. maijā ielās no Rīgas mikrorajonu slēpņiem. Labi gan, ka latvietim, vienkāršajam, ir skaidrs, kurš vainīgs, ja mēģina atskatīties, cik daudz esam sasnieguši šajos 20 gados. Un tas vainīgais noteikti nav latvietis, bet tas tur blokmājas kaimiņš, kurš nerunā latviski.
Kad 90. gadu pirmajā pusē mana ģimene pārcēlās uz Rīgu, kā mazam bērnam man bija pamatīgs šoks, apjēdzot, ka mikrorajonā latviešu valoda vispār neskan. Manā galvā radās pamatīgs apjukums un dusmas. Viena daļa dusmu bija pret cilvēkiem, kuri nerunāja man saprotamā valodā, papildu negatīvismu uzkurināja omas stāsti par okupāciju. Racionālā daļa dusmu radās pret vecākiem, ka viņi man nemāca krievu valodu, jo kā bērnam man ātri nāca apjausma, ka krievu valoda Latvijā ir būtiska nepieciešamība un tās nepārvaldīšana jau agrā bērnībā rada problēmas. Sajūtas bija mazliet sirreālas, jo, būdams latvietis Latvijā, sajutos kā ārzemnieks. Mikrorajona vietējā frizētavā frizieris runā tikai krieviski. Interneta servisa darbinieki, ierodoties mājās, runā tikai krieviski. Gadu gaitā gan mācoties skolā, gan sākot lasīt informāciju krieviski, valodu kaut kā apguvu. Un tikai tad nedaudz sajutos kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
Neatkarīgā Latvija veidojusi savu valodas politiku uz papīra, tiecoties pēc neaizsniedzami skaista ideāla, lai visi iedzīvotāji uz ielas runātu latviski. Skaidrs, ka tā nekad nebūs. Latvietis ir sarūgtināts, ja kāds Latvijā dzīvojošs cittautietis nerunā ar viņu latviski, bet, ja runa ir par biznesu, naudu, valoda kļūst sekundāra. Neies jau nu latvietis ķēpāties ar santehniķi par latviešu valodas lietošanu, jo to veļasmašīnu vajag gatavu turpmākos gadus, bet santehniķis atnāks, paņems naudu un aizies. Latviešu mentalitāti valodas jautājumos spilgti raksturoja t. s. Jūrmalgeitas skandāls, kad publicēto telefonsarunu dalībnieki latvieši, kuri sevi pozicionējuši uz politiskās skatuves kā stingrus nacionālistus un valodas aizstāvjus, ar šeit dzīvojošajiem cittautiešiem pa telefonu runā krieviski. Kad runa ir par naudu, vīriem neaktuāls kļūst jautājums par kaut kādu abstraktu nacionālo stāju. Visi zina, kas Latvijā ir biznesa valoda, un tā nav latviešu valoda.
Katra valoda ir apdraudēta. Valodas ir radušās, pārveidojušās, izzudušas. Dabisks process. Sniegs pavasarī izkusīs, lai kā arī mēs to mēģinātu izglābt. Vislielākais apdraudējums latviešu valodai, šķiet, tomēr nāk no pašiem latviešiem, nevis cittautiešiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ negrib runāt vai nerunā latviešu valodā. Diemžēl ar saprašanos Latvijā ir bijis tā čābīgi, aizvien notiek dalīšana kategorijās «viņi» un «mēs». Viens jautājums man kopš bērnu dienām ir palicis neatbildēts - ja sētā futbolu spēlē latvieši pret krieviem, kurā komandā jāspēlē puisim, kuram tēvs ir krievs, bet māte - latviete? Manuprāt, pat ja tiktu panākta situācija, ka visi Latvijā runātu latviski, nekas no tā dzīves kvalitātē neuzlabotos un miera valodas jautājumā tik un tā nebūtu, jo problēmas sakne ir dziļāka. Problēma ir patoloģiskās bailēs.
Mārtiņš Siliņš