Kādā mērā cilvēktiesības vispār un izteiksmes brīvību konkrēti var uzskatīt par rietumniecisku iezīmi?
Ļoti nelielā. Cilvēktiesības un izteiksmes brīvība ir jau ilgstoši pieņemta starptautisku vienošanos norma. Es esmu starptautiskas pilsoņu un politisko tiesību uzraudzības vienības loceklis. Mēs strādājam uz vienošanās pamata, ko parakstījušas 166 pasaules valstis. Izteiksmes brīvība ir šīs vienošanās daļa, un visas dalībvalstis ir pilnībā piekritušas, ka tā pieder globālām cilvēktiesībām.
Izteiksmes jeb vārda brīvība ir tik nozīmīgs jautājums ASV un Eiropā, ka dažam varētu šķist, ka tas ir eiropeisks vai rietumniecisks, tomēr tā nav. Nu jau ilgu laiku to atspoguļo globālas vienošanās.
Mūsdienu pilsonisko un politisko tiesību vēsturiskās saknes ir rietumos - apgaismes filozofijā, Franču revolūcijā, Amerikas revolūcijā un ASV Neatkarības deklarācijā. Tomēr vēsture kopš tā laika ir nozīmējusi šo standartu globālu atzīšanu. 1993. gadā Vīnes Cilvēktiesību konferencē notika globāls un vienprātīgs visu 192 ANO Ģenerālās asamblejas dalībvalstu galveno, standartizēto cilvēktiesību apstiprinājums.
Kas tieši bija tas specifiski rietumnieciskais, kas radīja cilvēktiesību apziņu?
Parasti par to saka, ka Eiropā filozofiskā doma bija sasniegusi zināmu punktu, kur pavērās iespēja šīs idejas izteikt cilvēktiesību valodā.
Bet tā ir tikai neliela cilvēktiesību stāsta daļa, ko saucam par pilsonisko un politisko daļu. Ekonomisko un sociālo tiesību saknes ir sastopamas daudz plašāk, un to elementi ir atrodami, piemēram, sociālismā un politiskajās filozofijās, kas izveidojās pēckoloniālisma jaunattīstības pasaulē.
Man patīk jūsu teiktais par cilvēktiesību valodu. Proti, ir zināms izkārtojums un struktūra, kurā tās vispār var tikt apspriestas, tad - veicinātas un tā tālāk. Kādi ir tā nepieciešamie elementi?
Lai šī cilvēktiesību valoda sabiedrībā kļūtu dzīva un iedzīvotos, ir nepieciešami vairāki elementi. Pirmām kārtām tās ir zināšanas. Tā ir galvenā problēma visur pasaulē. Daudzviet ir pilnīga neziņa par cilvēktiesībām. Citviet, kas varbūt ir vēl bīstamāk, cilvēktiesību diskurss ir iegājies populārajā leksikā un trivializēts, radot pārpratumus.
Otrs ir tiesiskums. Cilvēktiesībām ir ārkārtīgi svarīgi, lai būtu tiesiskas, likumos balstītas sabiedrības pamatelementi. Tomēr ne katras likumības. Es domāju par taisnīgos likumos balstītu sabiedrību, un ne tikai balstītu, bet arī tādu, kur tie tiek enerģiski pielietoti dzīvē.
Trešais - un tagad es lietošu nejauku vārdu - ir meinstrīms, iekļaušanās vairākumā. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības tiek skatītas visplašākajā perspektīvā. Nevis tikai kā kaut kāda šaura tēma, kas attiecas un tiesu, parlamentu vai Tieslietu ministriju, bet tikpat labi arī uz Zemkopības vai Zivkopības ministriju, Labklājības ministriju, uz veselību, izglītību un jebko citu.
Kas tās par zināšanām?
Vispirms cilvēkiem vajag formālās zināšanas. Veikalniekam varbūt nevajag zināt starptautisko līgumu formālos punktus, bet juristiem gan un izglītības darbiniekiem galvenajās, izšķirīgajās disciplīnās arī. Juridiskā rāmja formālā zināšana ir nepieciešama juristiem, tiesnešiem, juridiskās augstskolas studentiem un tamlīdzīgi. Tomēr ne vien tur, bet arī citās izšķirīgajās disciplīnās.
Otrs zināšanu veids ir šo formālo, legālo zināšanu pārvēršana kategorijās, kas ir saprotamas un darbojas daudzās citās jomās. Es pirmīt pieminēju veselības jomu. Arī tajā kā vispārības, kā visa vairuma daļā ir jāiekļauj cilvēktiesības, tās padarot par meinstrīmu. Tas nozīmē jaunākā medicīnas personāla un ārstu izglītošanu jeb to, kā cilvēktiesību standarti izpaužas viņu darbā. Proti, nav diskriminācijas - viņi neizvēlas, kuram palīdzēt, par atskaites punktu ņemot tautību, rasi, valodu vai reliģiju.
Tā šīs zināšanas tiek izplatītas: formālās zināšanas - piemērotiem cilvēkiem, lietišķās zināšanas - citiem speciālistiem, un tā līdz pat čalim tur laukā uz ielas. Tāpēc tik liela nozīme ir pilsoniskajai izglītībai, kas cilvēktiesību vērtības novirza līdz sabiedrības pašizpratnei.
Jūs referējāt diskusijā par vārda brīvības izpratni Latvijas notikumu kontekstā. Kas tas ir par specifisku Latvijas kontekstu?
Tā bija visas konferences tēma, bet mana kompetence šai sakarā ir ļoti ierobežota. Es sniedzu komentārus par vārda brīvību, bet par Latviju es šeit vairāk uzzināju, nekā pastāstīju.
Un ko jūs uzzinājāt?
Latvija pašlaik ir pārņemta ar diskusiju par nopludināto nodokļu dienesta informāciju. Šī drāma ļoti izteikti risinās šejieniešu prātos. Arī šajā ziņā es vairāk biju ārpusnieks un māceklis, tomēr jāsaka, ka šie notikumi jūsu sabiedrībā ir ļāvuši vaļu ļoti vērtīgām diskusijām.
Piemēram, diskusija par tiesībām piekļūt informācijai - ko tā sevī ietver un izslēdz? Cita diskusija ir par privātumu: kādā gadījumā dati ir privāti un kad nedrīkst tikt publiskoti? Vienlaikus tiek diskutēts par datu aizsardzību un privātumu un tiesībām uz piekļuvi informācijai, un šie abi jums ir jāsavieno.
Cita aktualitāte ir Latvijas žurnālistu tiesības un atbildība. Es neesmu īstais, kas varētu tajā iedziļināties detalizēti, tomēr ļoti noderīgas man šķiet diskusijas par dažādām atbildības formām.
Un tomēr - kā jūs vērtētu gadījumu, kad pret žurnālisti sāk krimināllietu par to, ka viņa Eiroparlamenta deputātu nosauc par baronu Minhauzenu?
Es tiešām nezinu šīs lietas specifiskos faktus, tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka ir jāuztur žurnālistiem brīva izteiksmes telpa attiecībā uz politiķu kritizēšanu. Ir jābūt ļoti piesardzīgiem, radot likumus par goda aizskaršanu, lai tie pārlieku neierobežotu žurnālistu izteiksmes lauku. Starptautiski tribunāli, tiesas uzraudzības institūcijas ir vispārīgi atzinušas, ka pret žurnālistu izteiksmi attiecībā uz politiķiem ir jābūt augstākai iecietībai, nekā attiecībā uz privātiem indivīdiem. Tas labi atspoguļojas Eiropas tiesu spriedumos.
Kas vēl bez informācijas pieejamības un vārda brīvības jautājumiem jums šķiet iezīmīgs šā brīža Latvijai?
Aizliegums lietot padomju simbolus. Tas bija interesanti. Mēs pārrunājām, ka arī šāda veida izteiksmes brīvības ierobežojums ir jāīsteno ļoti piesardzīgi. Bet situācijas ļoti atšķiras, un tas, kas ir leģitīmi vienā valstī, var tā nebūt citā.
Tad šai ziņā citviet Eiropā mūs varētu saprast? Ziniet, mums ir tāda joku dziesma - «Eiropa mūs nesapratīs».
Tāda joku dziesma ir visiem, un ne tikai Eiropā. Arī ANO, kur es strādāju, viņi saka to pašu. Kad vien kāds stājas komisijas priekšā, kurā kalpoju arī es, lai iesniegtu savu pārskatu par cilvēktiesībām valstī, tad no delegātu puses var just attieksmi: nu, jums jau būs grūti saprast mūsu īpašo situāciju. Tā ir globāla parādība, ko mēs jau krietnu laiku ņemam vērā - mēs darbojamies ar universālām cilvēktiesībām visām valstīm, tomēr praktiskajam to pielietojumam dažādās zemēs var būt atšķirīgas iezīmes.
Vai ir kādas sevišķas īru iezīmes un pieeja?
Tas, kas man tūlīt nāk prātā, ir ļoti sensitīvs visaptveroša miera līgums, tā sauktais Lielās piektdienas līgums, kas attiecas uz konfliktu Ziemeļīrijā. Tas ir līgums starp Ziemeļīrijas partijām un Apvienotās Karalistes un Īrijas Republikas valdībām. Tas ietver dažus pretrunīgi vērtējamus noteikumus par tādu cietumnieku atbrīvošanu, kuri veikuši krimināli sodāmu darbību. Tā nav pat īsti amnestija, jo šie cietumnieki ir atbrīvoti ar nosacījumu: ja viņi atkal ko pastrādā, tad tiek atpakaļ cietumā. Tomēr tas ir kontroversiāls dokuments, jo ir vispārpieņemta norma, ka smagus kriminālus nodarījumus pastrādājušie netiek palaisti bez soda. Īrijas arguments bija, ka šis ir ļoti izsvērts risinājums sevišķi sensitīvā jautājumā un ka tas ir absolūti nepieciešams miera nodrošināšanai. Tāpēc īru gadījumā tas nenozīmē starptautisku kriminālatbildības standartu pārkāpumu.