Eiropu patlaban sagaida vissmagākā pārbaude. Lai gan tika pieliktas visintensīvākās pūles, līdz šim nav izdevies atgūt finanšu tirgu uzticību. Vēl jo ļaunāk - daudzās valstīs tādējādi tika satricināta arī iedzīvotāju ticība Eiropas Savienības izveides projektam. Parādu krīze ierāva atvarā visu Eiropu, tagad tā apdraud ne tikai finanšu pasauli, bet arī ekonomiku un pat paša Eiropas projekta nākotni.
Krīze nekavējoties atklāja visas Ekonomikas un monetārās savienības vājās vietas. Atsevišķās valstīs ilggadējs, nebremzēts parādu pieaugums, arvien lielākas atšķirības dažādu valstu ekonomikas konkurētspējā un būtiskas nepilnības ES līgumos. Šīs problēmas ir izdevies notušēt pārāk ilgi. Tagad mēs redzam, ka tā tas nevar turpināties. Mums nācās gūt sāpīgu pieredzi - kopējā finanšu un valūtas politika nevar darboties ilgtermiņā bez stingri koordinētas ekonomikas un fiskālās politikas.
Mums skaidri jāapzinās, kādas būtu eirozonas erozijas vai pat sabrukuma sekas. Tādējādi tiktu likts uz spēles viss Eiropas projekts un arī sapnis, kura dēļ mūsu tautas ir strādājušas gadu desmitiem, kā arī mūsu unikālais miera un labklājības nodrošinājuma modelis un iespējas īstenot Eiropas vērtības un intereses pasaulē, kurā Rietumi vairs nav galvenie noteicēji.
Pats nozīmīgākais Eiropas politikas uzdevums pašlaik ir parādu krīzes pārvarēšana. To mēs varēsim izpildīt tikai tad, ja mums izdosies iedibināt stabilitātes kultūru visā mūsu kontinentā. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pieredze liecina, ka tas ir iespējams. Tām, drosmīgi ķeroties pie darba, īsā laikā un pieliekot lielas pūles, izdevās sasniegt to, kas patlaban ir dažas labas vecās dalībvalsts darba kārtībā. Lai gan sākotnēji situācija bija sarežģīta, tās konsolidēja budžetu, veica strukturālās reformas, reorganizēja administrāciju un atņēma barotni korupcijai. Igaunijai, Slovēnijai un Slovākijai rekordīsā laikā pat izdevās pievienoties eirozonai. Citas valstis tai veiksmīgi tuvojas.
Par spīti grūtajam ceļam, daudzās jaunajās dalībvalstīs doma par Eiropu ir svaigāka un aktīvāka nekā vecajās. Sen pagājuši laiki, kad Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis tikai devās pa Rietumu vēstures pēdām. Šodien tās bagātina ES ar Eiropas idejas nesalauzto spēku un vērtīgiem integrācijas impulsiem. Tieši Polijas prezidentūras nepārprotamais atbalsts «vairāk Eiropas» nodrošināja spēcīgus impulsus un guva lielu atzinību. Nav daudz valstu, kuras Eiropas ideālus uztvertu ar tādu pienākuma izjūtu, nevienā valstī Eiropai nav tik daudz atbalstītāju kā Polijā.
Šāda iedvesma Eiropai ir vajadzīga vairāk nekā jebkad. Mums vairs nav daudz laika, lai rastu risinājumu izejai no krīzes. Tagad svarīgas ir trīs lietas.
Pirmkārt, pašreizējās krīzes pārvarēšana. Eiro glābšanas lietussargs, pateicoties tā paplašināšanai, ir kļuvis jaudīgāks, un to beidzot var likt lietā. Tagad ātri īstenojami arī citi Eiropas lēmumi, kas skar privātā sektora iesaisti un banku rekapitalizāciju. Tāpat pēc iespējas ātrāk jāīsteno valstu taupības un reformu programmas, kas saplūstu ar ticamu ilgtspējīgu parādu samazināšanas politiku.
Otrkārt, lielākas ekonomikas izaugsmes atslēga ir konkurētspēja. Tāpēc mēs gribam turpināt kopējā tirgus paplašināšanu, to orientējot uz perspektīviem sektoriem, piemēram, enerģētiku, IT un uzņēmējdarbībai draudzīgas vides radīšanu. Jaunajā ES budžetā vēl vairāk jāakcentē investīcijas izglītībā, zinātnē un novatoriskos risinājumos. Arī struktūrfondiem vairāk jāpievēršas konkurētspējas veicināšanai.
Treškārt, mums jāstrādā arī pie nākotnes nodrošinājuma un jāpaplašina monetārā savienība tādā mērā, lai izveidotos stabilitātes savienība. Līdzšinējā regulējuma pastiprināšana, ieviešot pašu saistības un parādu bremzēšanas mehānismus, bija nepieciešama, tomēr nav pietiekama. Eirozonu ilgtermiņā būs iespējams stabilizēt tikai tad, ja līgumos tiks stingri nostiprinātas iespējas kontrolēt parādu regulējuma pārkāpējus, kā arī iejaukties viņu darbībā un piemērot sankcijas.
Lai atgūtu tirgu uzticību, mums ir nepieciešama paradigmas maiņa. Turpmāk Komisijai vajadzētu būt iespējai piemērot automātiskās sankcijas. Ir nepieciešamas saistošas tiesības kontrolēt un iejaukties to eirozonas valstu budžetos, kuras regulāri novirzās no fiskālās tikumības takas. Arī Eiropas Kopienu tiesai vajadzētu ļaut teikt savu vārdu.
Vācija vēlas darboties, iesaistot visas valstis. Vislabākais ceļš būtu ES līgumu pārskatīšana visās valstīs, lai cik grūti tas arī nāktos, tādējādi novēršot eirozonas valstu nodalīšanu no pārējām ES dalībvalstīm. Arī vairāk caurredzamības un ciešākas saiknes starp 17 un 27 nāktu par labu lielākai saskaņotībai. Ļoti būtiski ir izmantot Kopienas metodi un institūcijas. Tās nodrošina vietu pie galda un balsstiesības ikvienam, kā arī augstu uzticības līmeni Eiropai. Tāpēc mums tās vajadzētu mērķtiecīgi stiprināt visos attiecīgajos gadījumos.
Eirozonas stabilizācijai nepieciešama padziļināta integrācija ar stingrāku regulējumu un vadību, turklāt izvairoties no šķelšanās. Tomēr vajadzētu būt spēkā arī atziņai - ja kāds nevēlas iet uz priekšu, lai nekavē pārējos. Bet, ja kāds vēlas iet uz priekšu, tomēr vēl nav sasniedzis atbilstīgu līmeni, viņam būtu jānodrošina atvērtas durvis jebkurā laikā.
Mūsu kopīgā valūta ir projekts, kura nozīmi Eiropai nav iespējams novērtēt par augstu. Runa nav tikai par naudu un labklājību. Galu galā runa ir par mūsu vērtībām, kopību, drošību un brīvību. Mums, eiropiešiem, vienmēr ir izdevies iziet no krīzēm stiprākiem un virzīt uz priekšu Eiropas Savienības izveides projektu. Tas mums izdosies arī šoreiz, ja mēs izlēmīgi iedrošināsimies izšķirties par dziļāku integrāciju.