Zemestrīces laikā Toms atradās Tokijas metro. Viņš atceras: «Vilciena sastāvs apstājās, un vagoni sāka lēkāt. Japāņi neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka notiktu kāda briesmīga katastrofa - turpināja mierīgi lasīt avīzi vai pat spēlēties ar telefoniem. Viena tante gan noģība, bet pārējiem nebija nekādu emociju.» Viņš arī pats jau pieradis pie zemestrīcēm, jo tās Japānā esot visu laiku, bet šī bija ievērojami spēcīgāka nekā citas līdz šim pieredzētās.
Vietējā presē regulāri ziņojot, ka seismologi izvērtē potenciālās briesmas un, spriežot pēc dažādām pazīmēm, esot ļoti liela iespēja, ka pāris tuvāko gadu laikā Tokijā gaidāma milzīga zemestrīce. Vietējie to saucot par Lielo Kanto zemestrīci (1923. gadā notikusī Lielā Kanto vārdā nosauktā zemestrīce prasīja no 100 000 līdz 140 000 cilvēku dzīvību - red.), un, tā kā vagons pamatīgi lēkājis, Toms domājis, ka sākusies minētā Lielā Kanto zemestrīce.
Japānas sabiedrībā lielākās bažas šobrīd rada neziņa par atomreaktoru. Ir pagājušas vairākas nedēļas, bet vēl ļoti maz kas izdarīts.
Radiācija esot zemē, ūdenī, pārtikas produktos, tāpēc savu ģimeni Toms aizsūtījis pie sievas vecākiem, kuri dzīvo aptuveni 800 kilometru uz dienvidrietumiem no Tokijas. Baņķieris atzīst, ka no Tokijas ļoti daudzi izbrauc, ielas ir tukšākas arī darba dienās.
Uzņēmējdarbība gan neapstājoties, bet cilvēku esot mazāk arī biznesa centrā, kurā viņš strādā. Visvairāk nobijušies ir tie, kuriem ir bērni. Kad paziņoja, ka ūdens radiācijas līmenis pārsniedz drošībai pieļaujamo, pāris stundās viss minerālūdens bijis izpirkts.
Aizbraukuši daļa ārzemnieku - gan uz pāris nedēļām, gan pavisam. «Ja tuvāko divu nedēļu laikā radiācija nemazināsies, arī pats domāju doties pie sievas vecākiem vai uz kādām tuvākām valstīm - Honkongu, Singapūru, varbūt arī Eiropu.
Radiācija ir visapkārt, un tas noteikti ir kaitīgāk nekā pīpēt. Ja ir iespēja izvairīties, kāpēc gan uzņemties risku?» retoriski vaicā Toms.
Viņš uzskata, ka Latvijā līdzīgos apstākļos sabiedrība nebūtu tik mierīga. Japānā cilvēki ir organizētāki, jau no agras bērnības audzināšanā izmanto grupas psiholoģiju, bet Latvijā cilvēki ir pieraduši vispirms rūpēties katrs par sevi, un tas paniku radītu daudz ātrāk.