Mēs strādājam ar Latvijas pilsoņiem Libānā, ja tiem radušās grūtības. Palīdzam atrisināt sarežģījumus, turklāt tas attiecas uz jebkādām problēmām. Un, protams, aizstāvam šos cilvēkus. Ja Libānā ir konsulāts, tas nozīmē, ka šie cilvēki ir aizsargāti. Viņi zina, kurp iet, ja nepieciešams. Mēs popularizējam un iepazīstinām ar Latviju šejienes politiķus, komersantus, tūrisma biznesu. Stāstu, ka Latvija ir ļoti klusa un mierīga valsts, kur var patīkami atpūsties vasaras sezonā, arī ziemā, kur ražo daudz labu preču. Mēs reklamējam Latviju Libānā.
Tomēr šeit nav tūristu no Latvijas, arī otrādi - libānieši nenonāk pie mums, kādēļ?
Pirmā problēma ir situācija reģionā, un tā ir nopietna, taču patiesībā tas attiecas uz visām arābu valstīm. Pirmkārt, jau uz mūsu kaimiņvalsti Sīriju. Un eiropiešiem, protams, nav vēlēšanās braukt uz reģionu, kurā norisinās karš. Viņi vienkārši ir nobijušies. Pat ja pie mums, Libānā, nekas slikts nenotiek, viņi vienalga baidās braukt šurp. Turklāt dažkārt Libānā rodas nelielas problēmas, un tas liedz ārzemniekiem izbaudīt tūrisma iespējas Libānā. Valsts ir droša, bet, kā jebkur citur, ir šādas tādas nelielas problēmas. Es domāju, ka viesi var ierasties droši, mēs varam viņus pasargāt.
Kādēļ Libānas pilsoņiem tik grūti iegūt Latvijas vīzu?
Tā ir Šengenas vīza, un to saņemt Libānā ir ļoti grūti, it īpaši, ja ir runa par mazas valsts vēstniecību. Šāda pārstāvniecība nevar pieņemt vairāk par dažām personām dienā, turklāt ir atvērta tikai divas reizes nedēļā. Piemēram, ja vēlaties saskaņot tikšanās laiku ar konsulu, lai iepazīstinātu ar savu iesniegumu, nākas gaidīt mēnesi. Pēc tam jāgaida piecpadsmit divdesmit dienas, lai saņemtu vīzu, bet tikmēr vasara taču būs beigusies! Vasara Latvijā ir ļoti īsa - viens divi mēneši, tomēr mēs turpinām reklamēt jūsu valsti. Esmu tagad nodibinājis tūrisma aģentūru, kas varētu organizēt speciālus ceļojumus uz Baltijas valstīm, vispirms, protams, uz Latviju.
Vai uzskatāt, ka Latvija ir pārlieku noslēgta valsts?
Mums kā konsulātam Libānā ir nepieciešams lielāks atbalsts no Latvijas valdības. Gribam, lai mūs adekvāti novērtē. Man ir nepieciešams vairāk brošūru, bukletu. Es allaž atgādinu - sūtiet man vairāk žurnālu, materiālu, es varu ar tiem iepazīstināt. Es taču nevaru, ceļojot no Rīgas atpakaļ uz Beirūtu, visu to atvest pats. Nelielu daudzumu jau varu ielikt savā bagāžā, bet mums nepieciešams daudz vairāk. Esmu vairāk nekā divdesmit reižu Libānas televīzijās reklamējis Latviju, turklāt tas notika dzīvajā ēterā. Esmu vienmēr teicis, ka pēc reklāmas kampaņas cilvēki interesējas, kā nokļūt Latvijā. Viņi vēlas apskatīt to, ko jūs reklamējāt. Un mēs nosūtām viņus uz citas valsts vēstniecību (Libānas gadījumā tā ir Ungārijas vēstniecība), kas nav spējīgas sniegt šādu informāciju un varbūt arī neizsniedz vīzas šiem cilvēkiem. Varat iedomāties šādu ainu - jūs esat uzņēmējs, kas vēlas braukt uz Rīgu, jo vēlaties tur sākt biznesu. Jums ir nauda un viss nepieciešamais. Vēlaties saņemt vīzu, taču tiekat noraidīts. Vai arī - jums tiek piešķirta vīza, bet vienīgi uz trim četrām dienām. Tad sākat domāt, ka Latvija jūs noraida. Ja Latvija vēlas saņemt šādu cilvēku naudu, investīcijas, valsts ir jāatver. Jums šis cilvēks ir jāielūdz, nevis jānoslēdz durvis, jānoraida lūgums par vīzu.
Vai Libānas uzņēmējiem ir interese par Latviju, un vai te ir vieta kopīgam biznesam?
Libānā ražoto preču daudzums nav liels, uzsvars tiek likts uz importu. Reģionā Libānu uzskata par vērā ņemamu importētājvalsti. Importējam no Ķīnas, no Eiropas, no ASV. Mūsu uzņēmēji uzskata, ka Latvijas preces joprojām ir nedaudz dārgākas par citu valstu ražojumiem. Par atšķirību no Ķīnas cenām nerunāsim. Bet arī tādās lielās valstīs kā Francija un Vācija ražojumu cenas ir zemākas. Taču runāsim par kokmateriāliem. Šurp tiek piegādāts koks no Ukrainas, Moldovas un Krievijas, un tas ir daudz lētāk par Latvijas piedāvātajām cenām. Mums ir daži cilvēki, kas pērk kokmateriālus no Latvijas, taču apjomi nav lieli. Libānā ir interese par Latvijā ražotajiem medikamentiem, un to iegāde varētu uzplaukt pēc eiro ieviešanas Latvijā.
Situācija Libānā - cilvēki apgalvo, ka viņiem ir bažas par nākotni. Ko tas nozīmē?
Patiešām šobrīd mūsu valsts nav pārāk stabila. Visapkārt arābu valstīs ir karš. Un vienmēr, kad apkārt plosās karš, tas ietekmē arī mūsu valsti. Tas ir saistīts ar lielo sīriešu bēgļu skaitu. Arī ar palestīniešu bēgļiem šeit ir problēmas - viņu vien šeit ir divi miljoni. Te ieradušies sīrieši un palestīnieši, un, ja starp viņiem ir kaut nedaudz slikto zēnu, bažām ir pamats. Tas izraisa daudz problēmu šajā valstī. Tāpēc arī visi ir nobijušies, jo mūsu valstī ir ļoti daudz ārzemnieku. Mēs neesam droši, ka visi šie svešinieki ir labi cilvēki.
Bēgļu ierašanās ir tikai viena no problēmām, nākamā - terora akti.
Jā, tā ir cīņa starp sunnītiem un šiītiem. Cīņa par ietekmi. Hezbollah karo Sīrijā, to zina katrs. Atriebība par to īstenota šiītu rajonā. Tas ir revanšs par notikumiem Sīrijā. Tas nozīmē tiešu saistību ar Sīriju. Hezbollah karo Sīrijā, tātad pastāv plāns pārnest karu arī uz Libānu. Tā ir atriebība, nekas vairāk.
Vai stabilitātes nodrošināšanai Libānā ir pietiekami vienīgi ar spēju panākt kompromisu starp šīs valsts dažādajām reliģiskajām kopienām?
Vienmēr galvenā ietekme bijusi ārējiem spēkiem, jo Libāna ir ļoti maza valsts. Un lielās valstis kontrolē mūs. Libānā dzīvo 18 reliģiju pārstāvji. Un katra reliģija rīkojas saskaņā ar kādas lielas valsts interesēm. Šīs valstis tērē lielu naudu, lai palīdzētu šo reliģiju pārstāvjiem, tādēļ katrs vēlas būt spēcīgs. Katrs grib vadīt valsti un vēlas tikt pie varas krēsla. Un tas rada daudz problēmu, tādēļ vienmēr mēs atrodamies kāda cita lielāka spēka pakļautībā. Mūsu politika Libānā vienmēr ir bijusi atkarīga no lielo valstu vēlmēm - no seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Bet, ja pajautāsiet libāniešiem, vai viņi vēlas karu, neviens tam nepiekritīs. Taču lēmuma pieņemšana notiek nevis šeit, bet ārpusē.
Vai piekrītat viedoklim, ka Asada zaudējuma gadījumā nākamais uzbrukums tiks vērsts pret Libānas kristiešiem?
Pastāv viedoklis, ka Sīrijā šobrīd atrodas liels skaits teroristu, kas ieradušies no visas pasaules. Viņi ir fanātiķi. Esam nobažījušies, ka uzvaras gadījumā viņi var pārnest karu uz Libānu. Kā tagad redzams Ēģiptē, kur izcēlies karš starp armiju un Musulmaņu brālību, tur par atriebības mērķi izvēlējās kristiešu dievnamus, kas tika nodedzināti. Viņi neuzbruka armijai, bet gan baznīcām. Esam nobažījušies, ka tas pats var notikt arī Libānā.