Kā jūtas pirms diviem mēnešiem savainotā kāja?
Paldies, labi. Protams, šis tas vēl nesanāk, taču paies pāris nedēļu, un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Prāts grib izdarīt vairāk, nekā ķermenis var. Sākumā bija dusmas, jo nebija ātruma, taču galvenais ir skatīties uz priekšu un atgūt spēļu praksi.
Vai klubā pirms spēles ar TTT Rīga atcerējās 1970. gadu, kad Wisla mūsējām zaudēja Eiropas čempionu kausa finālā?
Tieši pirms spēles nē, taču, kad ierados Krakovā, kluba prezidents [Ludviks Mieta-Mikolajevičs] uzreiz teica - no Rīgas? Atceros, kā spēlējām Rīgā pret Semjonovu. Viņš laikam toreiz bija komandas treneris.
Vai Wisla cer otro gadu pēc kārtas iekļūt Eirolīgas finālčetriniekā?
Būtu nenormāli feini, ja izdotos to atkārtot. Pirms diviem gadiem citā klubā, bet ar to pašu treneri spēlēju Eirolīgas finālā. Šobrīd gan par prioritāti ir izvirzīts Polijas čempionāts.
Esi viena no spēlētājām, ar kuru izlases treneri rēķinās visvairāk pirms Eiropas čempionāta, kas vasarā notiks Polijā!
Ja būs veselība, noteikti palīdzēšu. Spēlēt izlasē vēl gribas. Sākotnēji varbūt liekas, ka konkurence apakšgrupā nav liela, taču mums klubā ir Horvātijas izlases saspēles vadītāja. Viņām ir individuāli ļoti spēcīgas spēlētājas. Ir arī Grieķija, ar kuru ik reizi sanāk spēlēt. Būs papildus zemteksts, jo mūsu galvenais treneris ir grieķis - gan viņas, gan mēs vēl vairāk gribēsim uzvarēt. Arī spēcīgā Francija. Grupa nav viegla.
Eiropas čempionātā sākas cīņa par tikšanu uz Londonas olimpiskajām spēlēm. Vai būs papildu motivācija?
Nu, protams. Kuram gan negribas tur atgriezties, ja garša jau ir izjusta. Tas nebūs pašmērķis, jo sākotnēji jāizvirza mazie mērķi, katrā spēlē cenšoties uzvarēt, un tad jau arī lielie mērķi tiks sasniegti.
Kādi ir lielie un mazie mērķi atlikušajā sezonā?
Vispirms ceru atgūt olimpisko formu [smejas]. Noteikti jāuzvar Polijas čempionātā un kausā, arī jātiek pēc iespējas tālāk Eirolīgā.