Bet pagaidām mēs to varam,» cerīga ir Latviešu valodas aģentūras (LVA) sociolingviste Gunta Kļava. Topošā filoloģijas maģistre Agija Ābiķe tam piekrīt un ikdienā cenšas sargāt valodu, «OK» aizstājot ar «sarunāts» vai «labi». Turpretī tagadējā Saeimas deputāte filoloģijas zinātņu doktore Vineta Poriņa (VL-TB/LNNK) uzskata, ka angļu valoda neesot tik bīstama kā krievu, jo valstī nav tik liels tās lietotāju skaits.
«Latviešu valodas lielākie izaicinājumi ir tieši šie globalizācijas procesi, nevis krievu valoda vai angļu valoda,» prognozē G. Kļava. Līdz šim mums esot izdevies izturēt pasaules attīstības tempu, taču šim mērķim vajadzīga vienota valsts politika. Tagad viss notiekot saraustīti: «Katrs, kurš dabū mazliet naudiņas, kaut ko rada, bet ir jābūt sistēmai.»
Svešvārdi, viņasprāt, latviešu valodā iemājo gadījumos, kad mēģinājumi tos latviskot sanāk ausij netīkami. «Neviens nezina, kā labāk pateikt, bet visi jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Tā ir valodas izjūta. Un tad mēs pieņemam svešvārdus,» saka valodniece un atzīst, ka latviskojumu iedzīvināšana viņas profesijas pārstāvjiem nav pa spēkam - sabiedrība to pieņem vai ne. A. Ābiķe atgādina pērnā gada ažiotāžu ap krējuma izstrādājuma nosaukumu: «Jaunvārdi parasti tiek kritizēti, un nabaga valodnieki izpelnās sabiedrības sašutumu.»
«Nieks, bet tas, ko esmu izkopusi savā runā attiecībā uz tīmekļa jeb interneta valodu, - nelietoju «meils», bet saku «ziņa», rakstu formā ļoti retās reizēs apstiprinājumā atbildu ar «OK». Teju vienmēr saku «sarunāts» vai «labi»,» stāsta maģistrante. Vienlaikus viņa uzskata, ka līdz ar sabiedrības «traci ap referendumu» ne tik būtiska ir valodas tīrība, cik runātāju lingvistiskā un cilvēciskā attieksme.
Pirmajā vietā esot vēlme apgūt, pilnveidot un turpināt mācīties valodu arī tiem, kuriem tā ir dzimtā. «Tas ir stereotips, ka literāri pareiza valoda daiļdarbos mūsu klasiķiem Rainim vai Jaunsudrabiņam, ka tas ir tas, ko uztvert par tīru un pareizu latviešu valodu. Tā tas nav - valoda ir mainīga, valoda ietekmējas un mainās nepārtraukti,» uzskata A. Ābiķe.
«Katra valoda nepārtraukti mainās, bet, ja to, ko cilvēks saka, nevar saprast, nezinot krievu valodu, tās nav pārmaiņas, kuras mēs gaidām. Mēs nedrīkstam mierīgi sēdēt un skatīties, kā valoda mainās,» pārliecināta ir V. Poriņa, kura kā zinātniece valodas politikā un sociolingvistikā darbojusies 17 gadus. Viņasprāt, valodas tīrīšana jeb pūrisms situācijā, kad dzirdēti vārdi vai izteicieni nav saprotami bez angļu vai krievu valodas zināšanām, esot tikai loģiska tautas aizsargreakcija. Pie izaicinājumiem filoloģe min augstskolu spēju sagatavot labus latviešu valodas skolotājus. Arī skolu mācību saturs esot būtiski jāmaina - latviešu valoda jāpasniedz kā «loģiska vienota sistēma, nevis kā sadrumstalotu lingvistikas tēmu kopums».
«Es domāju, ka viss ir kārtībā. Piemēram, ja paskatītos, kas notiek vācu valodā - tur ir patiešām briesmīgas lietas, un atliek tikai turēt īkšķi, lai viss ir kārtībā, jo viņiem presē, īpaši zinātnē, brīžiem 75% ir angļu valodas vārdi,» vaicāta, kāda ir latviešu valoda patlaban, saka G. Kļava. Arī A. Ābiķe ir pozitīva - ne visām valodām ir tāda privilēģija kā rakstu valoda. Tomēr abu jauno valodnieču domas dalās jautājumā par mediju valodu. Maģistrantei šķiet, ka pēdējo gadu laikā līmenis ir krities. Turpretī LVA valodniece norāda, ka, pateicoties preses funkciju maiņai, tā kļuvusi labāka. Agrāk preses galvenais uzdevums bija informēt, turpretim šobrīd klāt nākusi arī «emocionālā un iedarbīguma nepieciešamība», kas valodu padara dzīvāku.
«Kā jūs labi saprotat, zināmā mērā viss šis pasākums ir ne visai labi apmaksāts. Bet interesantākais šajā darbā šķiet tieši pētīšana. Laikam esmu tipisks pētnieks,» savu izvēli par labu valodniecībai skaidro G. Kļava. Topošā maģistre A. Ābiķe pašlaik strādā par muzeja speciālisti Rīgas biržā. Viņa uzsver, ka arī šis darbs vistiešākajā veidā sais tīts ar valodu, jo tā esot pamatā ikvienā profesijā, kas arī filologiem paver plašas karjeras iespējas. Runājot par nākotni, studente uzsver, ka reiz varētu strādāt Latvijas Literatūras centrā.