Sabiedrība un mediji savā virzībā (ar to domājot fakta konstatāciju bez kāda kvalitatīva novērtējuma, kā «izaugsme», «evolūcija» u. tml.) sasnieguši punktu, kurā ārpolitika ir aktualizējusies un ieinteresējusi daudzus. Daļēji tas ir merkantilu apsvērumu dēļ, jo krīzes situācijā tiek griezts un īsināts, ko vien var, un ļaudis pilnīgi saprotami interesē, kāds tad ir labums un sausais atlikums no tās ierēdniecības daļas, kas nodarbojas ar ārpolitiku.
Attiecīgie ierēdņi, kas gadu gaitā ne vienmēr ar sabiedrību gribējuši sazināties skaidri un izvērsti, nu steidz attaisnot savu eksistenci un kaut vai amatu un iztikšanas saglabāšanas dēļ grib vairāk darīt zināmus savus sasniegumus un ticami izklāstīt nākotnes plānus. Ārpolitika gan tradicionāli ne velti tiek uzskatīta par elitāru jomu, jo tās plānošana un īstenošana politiķiem un ierēdņiem, kā arī atbilstīga tās uztvere no auditorijas puses prasa plašas zināšanas. Nebūdami pārliecināti, vai atziņu pērles netiks kaisītas cūkām priekšā, vai arī vienkārši paguruši no darba dienas «ziloņkaula tornī», ārpolitikas stratēģi līdz šim sakarīgas saziņas vietā dažkārt atļāvušies vien īgnu atņurdēšanu. Piemēram, nu jau pirms laba laika, vaicāts par Latvijas un Krievijas sarunu virzību, kāds diplomāts atbildēja: «Sarunas risinās kā jau sarunas, tāpēc jau tās ir sarunas.» Šāda veida papildinājumu «zelta fondā» tuvākajā laikā acīmredzot vairs nebūs. Kaut diplomātija ir profesionāli smalks arods, kurā ar kadriem šķiesties nevar, «maizes tēvi» nodokļu maksātāji un to acis un ausis varas gaiteņos jeb mediji konkrētību un efektivitāti sāk pieprasīt daudz aktīvāk.
Un ne jau tikai taupīguma dēļ. Uz dažiem gadiem apmulsuši (ko tur liegties) pēc fundamentālo ārpolitisko mērķu - ES un NATO - sasniegšanas, Latvijas ļaudis un mūsu politiķi sāpīgi un drusku jau par vēlu atskārtuši nopietnas ārpolitikas plānošanas un mērķtiecīgas īstenošanas nozīmīgumu arī jaunajos apstākļos. Tie savā ziņā nu jau ir palaisti garām - ja šo posmu traktējam kā notrallinātos «treknos gadus», un līdz ar krīzi arī ārpolitikas sfērā esam iegājuši smagajā atžilbšanas periodā, kad apzināmies jaunus sasniedzamos mērķus, tikai līdzekļu tam ir stipri mazāk.
Šā nosacīti jaunā posma (līdzšinējos pēc Otrā pasaules kara varētu uzskaitīt kā ārpolitikas pēctecības uzturēšana trimdā; parlamentāri demokrātiskā neatkarības sasniegšana pēdējās Augstākās padomes laikā; ar iepriekšējo savā ziņā pārklājas laiks līdz Krievijas bruņoto spēku izvešanai; iestāšanās ES un NATO; «treknie gadi» un ekonomiskā krīze) aktualitātes gan ir faktiski tās pašas, kādas pēdējos apmēram sešus gadus, tikai nu tām pievērsties ir grūtāk. Savā ziņā tas ir uz labu, jo, kā vēsta klasika, briesmas atver ausis mācībai un dažs atzīstams jauninājums spaidīgajā situācijā ir jau radies. Piemēram, saprašana, ka jāveido ar mums draudzīgajām valstīm - Baltijas un arī ES līmenī - kopīgas vēstniecības un pārstāvniecības, ka jāizvērtē, cik liels ekonomiskais un stratēģiskais labums ir no konkrētās diplomātiskās darbības: varbūt to vēstniecību vai to orientāciju tiešām nevajag?
Šai sakarā kritiski pārdomājama ir arī Saeimas resursu izkaisīšanās visās tajās eksotiskajās parlamentārās draudzēšanās grupās. Faktiski tā ir tikai formāla žestikulēšana (protams, ir jau labi atbalstīt pašu faktu, ka tādā un tādā Āfrikas zemē ir parlaments, bet…) un varbūt kādam arī iespēja pie izdevības aizbraukt tropiskā komandējumā. Šādu tukšību vietā ārpolitikā darboties gribētāji noteikti atradīs sev praktisku lietojumu daudz tuvāk un jēdzīgāk. Būtu jālūko, kur mūsu intereses, ja un kad nu tās ir formulētas, sakrīt ar ES partneriem, kuriem ar Āfriku un citām mums neierastām zemēm ir vēsturiska saikne, iestrādes, teikšana un tam atvēlami līdzekļi, un tad pie iespējas un vajadzības Eiroparlamentā un tamlīdzīgi šīs valstis jāatbalsta. Pašiem mums daudz nopietnāk jāpievēršas ES Austrumu partnerības politikai, sākot ar mērķtiecīgu pētniecību un privāto un valsts domnīcu secinājumu operatīvu savietošanu ar valsts īstenoto ārpolitiku.
Baltijas un Ziemeļvalstu ārpolitikas saskaņošana un apzināšanās arī ir prioritāra. Šādas prakses trūkumam noteikti ir sava daļa arī pašreizējā Baltijas valstu atšķirībā energopiegādes drošības politikas un t. s. ES 3. energopaketes ieviešanas jautājumā. Lietuva un Igaunija tur pašlaik izcīna nebūt ne vieglu cīņu ar Gazprom bez mums.
Šajos un daudzos citos ārpolitikas jautājumos dzirdamās atrunas, ka valdība vēl jauna, neder. Tās ir vecās - apmulsuma laika - atrunas, kuru vietā jāstājas nepārprotamai profesionalitātei un noteiktībai.