Latvijas kartē pašlaik varam redzēt pēc lieluma ļoti atšķirīgus teritoriālos veidojumus. Ir novadi, kuros ietilpst vecais rajona centrs un visi kādreizējā rajona pagasti, un tāpat novada vārdā saucas teritorija, kas apvieno tikai dažus pagastus. Dažviet pat vēl nav zināms, kur īsti atradīsies novada centrs. Teritoriālā reforma pabeigta, taču no tā nebūt neizriet, ka visus novadus sagaida līdzsvarota attīstība. Iespējas ir, garantiju nav.
Pirms četriem gadiem viss bija daudz vienkāršāk - pilsētu domes un pagastu padomes pārzināja reālo situāciju un varēja puslīdz droši plānot turpmāko darbību. Jaunie apstākļi novadu deputātiem radījuši problēmu, kuras nebija viņu priekšgājējiem pagastos un pilsētās. Proti, jāpierod pie domas, ka novads ir - vismaz tā tam vajadzētu būt - integrēta teritorija, nevis vairāku apdzīvotu vietu mehānisks apvienojums. Jāpierod, ka turpmāk savējie būs arī tie, kas vēl nesen bija tikai kaimiņi, un jāveido attīstības plāni teritorijām, kurās ietilpst gan pilsēta, gan lauki. Ir izskanējušas bažas, ka pabērna lomā varētu nonākt tie pagasti, kuru pārstāvji nav iekļuvuši novadu domēs. Šādām bažām ir pamats, un te nu no deputātu godaprāta un kompetences ir atkarīgs, vai tās tiks kliedētas. Īpaši kāpināti šis jautājums vismaz sākumā acīmredzot būs izjūtams novados, kas izveidoti piespiedu kārtā.
Teorētiski jau viss iecerēts pareizi, un iedzīvotājiem vecajā pagasta centrā vajadzētu saņemt tos pašus pakalpojumus, kurus tur varēja saņemt pirms apvienošanās novados. Citiem vārdiem sakot, lai cilvēki reāli saskartos tikai ar vienām sekām - pasta adreses maiņu. Realitāte var izrādīties ne tik gluda. Ņemot vērā, cik dažādi ir novadi, tikpat dažādas var izrādīties administratīvi teritoriālās reformas blakussekas.
Pēc vēlēšanām cilvēkiem, kas pirmo reizi saņēmuši deputāta mandātu, ir vajadzīgs kāds brītiņš, lai adaptētos. Daļai novadu deputātu ir darba pieredze pilsētu vai pagastu vadīšanā, taču no pārvaldes viedokļa novadi ir sarežģītāki veidojumi, jo novada ietvaros vēlētāju vajadzību klāsts var izrādīties plašāks un pretrunīgāks, un pat savstarpēji izslēdzošs. Kas ir svarīgāk: salabot lauku ceļu vai nodrošināt mazpilsētas ielu apgaismošanu?
Jauno novadu darbu vēl vairāk sarežģīs tas, ka to izveidošana sakritusi ar smagu ekonomisko krīzi. Protams, pirmais, ar ko daudzviet saskarsies jaunie pašvaldību deputāti, būs nepietiekamais finansējums. Smagas taupības režīms skāris arī pašvaldību budžetus.
Katram novadam ir savas specifiskās spiedīgās vajadzības, taču pie daudzu novadu akūtajiem uzdevumiem pieder skolu reforma. Pirmais septembris nav aiz kalniem. Skolu uzturēšana ir uz pašvaldību pleciem, un smagu lēmumu pieņemšana daudzviet tikusi novilcināta. Krīze jeb naudas trūkums ir piespiedusi tieši tagad ķerties pie izglītības sistēmas optimizācijas, un jaunievēlētajiem deputātiem, atmetot jebkādu nostalģiju un emocijas, būs nekavējoties jāpieņem racionāli, ļoti atbildīgi un tālredzīgi lēmumi par to, kuras skolas pašvaldībām ir jēga uzturēt. Un kā visiem novadu bērniem nodrošināt kvalitatīvu izglītību.
Tā nu ir iznācis, ka līdz ar teritoriālo reformu nākušas nopietnas pārmaiņas arī veselības aprūpē un valsts pārvaldē. Arī tas uz jaunajiem novadiem atstās savu zīmogu. Līdz ar valsts iestāžu likvidēšanu reģionos jaunās pašvaldības «mantojumā» saņems vairāk bezdarbnieku, tāpēc saasināsies sociālās problēmas.
Teritoriālā reforma bija nepieciešama, jo Latvijā bija stipri daudz nīkuļojošu administratīvo veidojumu, kuriem patiesībā nebija attīstības perspektīvu un kuru budžetā nozīmīgu vietu ieņēma dotācijas. Taču krīzes dēļ teritoriālās reformas pozitīvās izpausmes varētu nākt jūtamas ne tik drīz, kā to varētu gaidīt reformai labvēlīgākā situācijā.