Vecums nav šķērslis
Jānis rāda cepuri, kas atvesta no šī gada pasaules veterānu volejbola mačiem Itālijā. Pašam šogad piedalīties mačos gan nav sanācis, jo jāpabeidz māja, bet pērn Tamperē Jānis Latvijas veterānu komandas sastāvā kopā ar Aleksandru Kuzņecovu ieguvis bronzas medaļu. «Tamperē bija apbrīnojami iekārtots sporta komplekss - 27 volejbola zāles. Mūsu komanda spēlēja ļoti labi, sakāvām Ukrainas komandu. Sīva cīņa mums sanāca ar somiem. Cīnījāmies gandrīz līdzvērtīgi, bet tad viens somu komandas spēlētājs saniknojās un kaut ko somiski pačukstēja tiesnesim. Pēc tam tiesnesis sāka mūs stingri ierobežot. Var jau būt, ka somam bija taisnība un paši bijām vainīgi,» aizrautīgi stāsta Jānis. «Pasaules veterānu mači apliecina - vecums nav šķērslis, jo tajos piedalās pat 80 gadu veci spēlētāji. Latvijā mēs, 65-70 gadu veci veterāni, spēlējam gan pludmales volejbolu, gan iekšējo volejbolu telpās. Siguldā bieži rīkoju veterānu volejbola spēles. Sagatavoju medaļas, sarūpēju dāvanas, pat svētku kliņģera netrūkst. Pēc tam visi dalībnieki atzīst, cik foršas sacensības,» stāsta Jānis Turauskis.
Volejbolā, tāpat kā jebkurā sporta veidā, esot svarīgi sistemātiski treniņi. «Arī mēs trenējamies regulāri. Vasarā trīs reizes nedēļā, ziemā divreiz. Citādi ātri zūd iemaņas, bumbas izjūta,» atzīst pieredzējušais sportists. Savās ikdienas gaitās pa Siguldu Jānis joprojām pārvietojos ar velosipēdu, savulaik katru gadu veicis arī 37 kilometrus garo distanci Vienības velobraucienos.
Ar akmeņu maisiem
Interese par sportu Jānim jau no mazotnes. «Esmu īsts lauku zēns, kopš bērnības pieradis pie smagiem lauku darbiem.» Bērnība nav bijusi viegla. 1949. gadā tēvs, kādreizējais aizsargs, gājis bojā. Mamma Jāni un septiņus gadus vecāko māsu viena audzinājusi. «Man gribējās iegūt labu fizisku rūdījumu. Atceros, vēl būdams puika, redzēju, kā vīri ceļ akmeņu maisus, no kuriem katrs svēra ap 70 kilogramu. Kamēr vīri pusdienās, es tos maisus sakrāmēju. Pēc tam šie brīnījās, kā gan tas puika salādējis akmeņu maisus?»
Pēc dienesta armijā aviācijas daļā Sibīrijā Jānim radusies doma stāties Aviācijas institūtā, tomēr izlēmis par labu fiziskās kultūras institūtam. «Studiju virziens bija tieši sporta spēles, arī institūta laikā daudz spēlēju volejbolu. Darba gaitas sākot, četrus gadus biju sporta metodiķis zinātniski pētnieciskajā saimniecībā Sigulda, bet no 1972. gada sāku strādāt par sporta skolotāju toreizējā Siguldas 1. astoņgadīgajā skolā. Nostrādāju tur ilgus gadus, arī tagad man tur ir krēsls, bet oficiāli mans amats ir Siguldas novada sporta bāzu uzraugs apsaimniekotājs,» uzsver Jānis. Skolai joprojām ir laba slava, daudzas mammas grib, lai viņu atvases mācās tieši te, jo esot labs sporta inventārs. «Man vienmēr bijusi ļoti laba saprašanās ar skolēniem. Bērni ir ļoti mainījušies, salīdzinot ar laiku, kad sāku savu pedagoga karjeru. Tagad bērni vairāk apzinās savas tiesības nekā pienākumus. Bet es nekādā gadījumā negribu teikt, ka mūsdienu skolēni sliktāki. Viņi vienkārši ir citādi - daudz brīvāki,» prāto pedagogs.
Lepnums par audzēkņiem
Šogad Jānis pabijis trijos salidojumos. «Salidojumā Suntažu vidusskolā bijām deviņi cilvēki no manas klases - visi vecumā ap septiņdesmit, bet visi joprojām dzīvespriecīgi! Otrs salidojums bija ar Fizkultūras institūta kursabiedriem. Tur bijām kādi piecpadsmit, arī vecumā ap 70 un visi optimistiski, dzīvespriecīgi. Uz trešo pasākumu uzaicināja mani bijušie skolēni - atzīmēt 35 gadus kopš skolas beigšanas. Viņi tagad ir vecumā ap piecdesmit. Pirts bija noīrēta, galds klāts. Katram sagatavota īpaša balva un diploms, kas man bija jāpasniedz. Ballējāmies līdz vēlai naktij! Uzzinājis, ka būvēju māju, viens bijušais skolēns saka: «Skolotāj, mēs jums atvedīsim malku!» Pēc tam atved arī - skatos, četri mani bijušie skolnieki, knapi panest varēdami, nes galdu! Nolēmuši man dārza mēbeli uzdāvināt,» atzinīgi smaida Jānis. Pavisam viņam bijušas piecas audzināmās klases. Sporta skolotājs saviem audzēkņiem regulāri organizējis ekskursijas. «Ar mazākajiem devāmies iepazīt Siguldu, Gaujmalu. Pēc tam jau aizvien tālākos ceļojumos. Ar laivām daudz braucām. Ūdensslēpošana bija ļoti populāra. Mūsu skolā faktiski nebija tāda skolēna, kurš nemācētu braukt ar ūdensslēpēm. Pēc izlaiduma braucām ekskursijā uz Jaltu,» atceras Jānis. «Reiz izjokoju skolēnus. Ekskursijas programmā bija paredzēts, ka lidosim līdz Odesai un tālāk brauksim ar kuģi. Skolēniem iestāstīju, ka virs Odesas mums no lidmašīnas būs jāizlec ar izpletņiem. Pēc tam mammas vakarā man zvanīja cita pēc citas - bērni uztraucoties, jo skolotājs teicis, ka būs ar izpletni jālec... Mierināju: nē, tas tikai joks. Bet, kad jau lidojām virs Odesas, skolēni prasa: «Skolotāj, kad izsniegs izpletņus?» Tajā klasē bija ļoti gudri bērni, septiņi augstskolu pabeidza,» lepojas Jānis. Viņa audzēkņu vidū ir arī olimpieši Martins un Tomass Dukuri. Jānis ar lepnumu atceras, ka Martins reiz teicis: tik labi viņš startējot sacensībās tāpēc, ka viņam bijis labs skolotājs. Tas silda sirmā pedagoga sirdi un palīdz saglabāt jaunības izjūtu vēl joprojām. Un kā apliecinājums tam, ka nav jāsagumst gadu priekšā, ir volejbola bumba, ko Jānis vienmēr vadā līdzi automašīnas bagāžniekā - jāizmanto katra iespēja uzspēlēt!