Savukārt jaunieši atzīst, ka, pirms aizrāvās ar bobsleja - kamaniņu trasi, iepriekš nemaz nezināja, kas ir brāļi Šici vai Dukuri. Vai viņi pa reni brauc ar galvu vai kājām pa priekšu. Svarīgākais bijis pierādīt sevi.
Trasē veidojas raksturs
«Piecpadsmitajā virāžā ir vidus ilgāk jāiztur! Pozas nav! Kājām jābūt pie ragiem! Kā saprati?» Siguldas kamaniņu un bobsleja trasē rācijā norādījumus jaunajiem censoņiem dod trenere Ingrīda Amantova. «Okey, sapratu,» bēdīgi skan atbilde.
Latvijas Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolā patlaban ir 55 audzēkņi vecumā no 12 gadiem, bet esot arī jaunāki ātruma cienītāji. Jā, tieši ātrums un adrenalīns ir tas, kāpēc jaunieši izvēlas šos sporta veidus. Šodien savam draugam līdzi un uz pirmo sarunu ar treneri atnācis arī Dāvis - Devarši Kārkliņš. Trīspadsmitgadnieks teic, ka pagaidām ir mūziķis, bet viņam jau no mazām dienām patīkot fiziskās aktivitātes. Kamaniņas, viņaprāt, varētu būt sporta veids, kurā viņš varētu mēģināt uzstādīt rekordu. Arī mamma atbalstot viņa lēmumu, jo viņai svarīgi, lai «Dāvis darbojas». «To, ko var iemācīties šajā trasē, neviena mamma nevar dot saviem bērniem,» piebilst Ingrīda Amantova. «Te iemācās izturību, vīrišķību un izdarīt iesākto līdz galam. Bērnam veidojas raksturs.»
Savas trīs atvases trenēties kamaniņbraukšanā palaidis arī četru dēlu tēvs Guntis Tupe. Viņš teic, ka ikdienā ir grūti motivēt puikas mācīties, fiziskās aktivitātes ir labs veids, kā zēnus aizraut. Vai arī, ja neveiksies mācībās, sports būs fundaments nākotnei.
Visus uz izlasi
«Kājas jāliek uz ragiem!» jau citu braucienu komentē trenere. «Es nevaru, man salst kājas!» rācijā viņai atbild drosminieks, kurš tikko nolaidies pa trasi. «Lai tā nebūtu, vajag uzvilkt zeķītes!»
Ingrīda Amantova stāsta, ka trenerim jābūt gan mammai, gan ārstam, gan šoferim - jāmāk ielūkoties bērnu sirsniņās. Treniņu process esot grūts - kamanas smagas, ziemā auksti, bet, ja to visu izturot, tad ir gandarījums. «Kad mani pašu pirmo reizi uzsēdināja uz kamanām, nekas neizdevās,» viņa stāsta. Pēc vairākām reizēm piegāju pie trenera un teicu - ko jūs man iesmērējāt, man iet grāvī.» Treneris toreiz neatbildējis - ļāvis vien braukt. Kamēr Ingrīda apķērusi, kā tā lieta darāma, beigusies mācību stunda. Par braukšanu viņa esot saņēmusi divnieku. «Mans pašlepnums bija ievainots. Atmetu mūzikas skolu, darīju visu, lai izlabotu atzīmi. Tā kā patika fiziskie treniņi - visu darīju vairāk nekā prasīja. Pavasarī biju izlasē,» viņa stāsta. «Mans mērķis ir visus bīdīt uz izlasi. Cita mērķa nav, bet ne visi, protams, tajā iekļūst. Ja gribi ar kamaniņām braukt tāpat, ej uz kalniņu un šļūc ar ābolīti!»
Amantovas audzēkne, daudzsološā kamaniņu braucēja Ulla Zirne sevi jau pierādījusi, izcīnot vairākas medaļas. Sportistes mamma Aija stāsta, ka Ullas aizraušanās ar kamaniņām esot likumsakarīga. Pati desmit gadus Siguldas kamaniņu - bobsleja trasē nostrādājusi par sacensību vadītāju - informatoru, un līdz ar to arī meitēns savu bērnību pavadījis tieši tur. Septiņu gadu vecumā Aija meitu aizsūtījusi uz vasaras treniņnometni pie Ingrīdas Amantovas, lai popularizētu aktīvu dzīvesveidu, jo skolā ar fizkultūru vien nepietiekot. Meitenei iepaticies, un viņa pēc nometnes turpinājusi fiziskos treniņus. «Vienā reizē viņa man palūdza pamēģināt nobraukt pa trasi. Zinot, ka sporta veids ir bīstams, teicu - nē. Ulla mani pārliecināja, ka tikai vienu reizi.»
Bīstams sports
«Nē! Jauniešiem skeletonu neiesaku izvēlēties,» ātri atcērt skeletoniste Lelde Priedulēna. Tas esot bīstams. Viņa pati atzīst, ka vēl neesot apjautusi, vai skeletons ir vai nav viņai piemērots. «Pagaidām taustos,» savu esību šajā sporta veidā attaisno sportiste. Lelde mācās Siguldas Valsts ģimnāzijas 12. klasē. Viņas visi trīs treneri Dukuri patlaban ir Amerikā, Lelde tur īkšķus un cenšas saraut mācības pēc pusmēneša sacensību tūres.
Elvis Kamšs, kura ekipāžas biedrs ir Oskars Ķibermanis, atzīst, ka viņš bobslejā ir, pateicoties Edgaram Maskalānam. Edgars kādās sacensībās bija novērtējis, kā puisis skrien, un piedāvājis pamēģināt stumt bobu. Elvis sākumā atteicis, bet, saņemot zvanu no Edgara, ka jāierodas tur un tur - būs jāstumj, nevarējis atteikt. Toreiz viņu novērtējis arī Sandis Prūsis, teicis, ja nezudīs interese, varēs sasniegt labus rezultātus. Pēc pirmajiem braucieniem Elvim reibusi galva, braukt nemaz nav bijusi vēlme, bet pēc trīsdesmitā jau šķitis, ka sporta veids nav nemaz tik slikts.
Jaunieši norāda, ka šajos sporta veidos pats svarīgākais ir mīlēt sportu, ko var tikai tad, ja tas ir ieaudzināts kopš bērnības. Ir jābūt labai sportiskajai sagatavotībai, tikai tad varot izlemt, vai braukšana pa reni ir vai nav piemērota.
Nav dārgi!
Vai trenēties kamaniņās, bobslejā un skeletonā ir dārgi? Jaunieši un vecāki atzīst, ja sākumā ir izmaksas, kas gan neesot lielas, tad vēlāk, kad sportists parāda pirmos sasniegumus, vairs nav jāmaksā ne par ko. Atbalstu sniedz gan sponsori, gan federācijas. Ullas Zirnes mamma teic, sākumā no savas kabatas bija jāfinansē ārzemju braucieni, tagad jāmaksā privātskolotājam, jo meitai daudzo sacensību dēļ bieži nākas kavēt skolu.
Ingrīda Amantova stāsta, ka viņas audzēkņiem Siguldas kamaniņu trasē viens brauciens izmaksā četrus latus - tas ir ar atlaidi. Tomēr vecākiem šī nauda neesot jāsedz no savas kabatas, atbalstu viņi, pateicoties Ingrīdas rakstītajām vēstulēm, saņemot no pašvaldībām un valsts. Vecāki maksā vienīgi 10 latu mēnesī kā ziedojumu. Tikai tie, kas var.