«Ārkārtīgi labestīga un čakla ģimenīte. Gan mācībās, gan darbā bērni, tāpat kā viņu mamma, tek kā skudriņas,» savā vēstulē _Lattelecom_ projekta _Pieslēdzies, Latvija!_ akcijai _1+1=90_ raksta Lolita Kindzule, un par viņas rakstīto balsoja daudzi tilženieši. Akcijā saņemtais dators Pastoriem ir kā atzinība un liecinājums, ka labie darbi tomēr tiek atlīdzināti ar labu.
Mājās no Dainas bērniem satiekam tikai jaunākās meitas Sintiju un Sanitu. Vecākais dēls Stradiņa universitātes students Raitis devies savās gaitās, meita Diāna, pirms dažiem gadiem beigusi vidusskolu, tagad strādā Īrijā. Daina atzīstas, ka nedaudz bažījas, kā turpmāk būs ar Raita studijām, jo ģimenes maciņš ir paplāns. Sintija šogad mācīsies 11.klasē, Sanita 9.klasē.
«Diāna ar ļoti labām sekmēm beidza vidusskolu, saņēma pat Godmaņa atzinības rakstu, taču studēt Latvijā būtu grūti. Aizbrauca pie manas krustmeitas uz Īriju, sāka strādāt viesnīcā. Ja izdosies sapelnīt naudu, jau septembrī turpat Īrijā sāks mācīties par viesmīli,» stāsta Daina. Viņa ir bezgala priecīga, ka viņai joprojām ir apkopējas darbs pagasta pārvaldē. Nelielā alga un valsts maksātie uzturlīdzekļi par jaunākajiem bērniem ir viss ģimenes budžets. Tomēr laiks tiek atrasts arī dvēseles darbam - jau vairāk nekā desmit gadu Daina kalpo vietējā luterāņu baznīcā, apkopj dievnamu, pušķo altāri. Sintija un Sanita divas reizes nedēļā brauc uz Balviem, kur sporta skolā trenējas vieglatlētikā un volejbolā. Ar neviltotu lepnumu mamma rāda meitu iegūtos kausus un medaļas, no kuriem varētu izveidot nelielu muzeju. «Man nekad nav bijis jāuztraucas, ko bērni dara brīvajā laikā, jo visu laiku viņi ir aizņemti, sporto, piedalās jaunsargos, dzied korī. Atbrauc no sacensībām safotografējušas, safilmējušas, man prieks datorā paskatīties un dzīvot līdzi,» saka Daina. Tagad viņa ik dienas aplūko Diānas sūtītās bildes no Īrijas. Diemžēl interneta pieslēguma vēl nav, tāpēc ar visu datoru jāiet uz bibliotēku, lai ar Diānu varētu sazināties Skype.
Daina atzīst, ka pašiem iegādāties datoru līdz šim nav bijis iespējas. Lai rakstītu projektus, bērni gājuši uz vietējo bibliotēku vai skolas informātikas kabinetu. Bez datora mācīties vidusskolā vai studēt augstskolā tagad esot gandrīz neiespējami, jo daudzi darbi skolā jāiesniedz rakstīti ar datoru, nepieciešams meklēt informāciju internetā. Sintija sākusi mācīties komerczinātnes. Pati mamma gan vēl ar datoru ir uz jūs, taču visu mūžu cenšas no jaunatnes neatpalikt.
«Aizprecējos uz Preiļu rajona Līvāniem, bet, kad izšķīros, pārcēlos atpakaļ uz dzimto pusi. Toreiz tas nebija viegls solis, bet nevarēju citādi, jo vīram tuvākas bija kompānijas un alkohols. Es rokas nenolaižu, esmu priecīga par to, kas ir, ka bērni ir paklausīgi, strādīgi, ka no skolas par viņiem ir tikai labas atsauksmes. Ir jau savas nebūšanas, bet paļaujamies uz Dievu, priecājamies un pateicamies par katru ziedu, par katru dienu. Un, ja vēl ir tādi negaidīti prieka brīži kā šie, tad esam laimīgi,» saka Daina un vedina atbraukt pavasarī, kad viņas dārzā uzzied simtiem tulpju.