Trakajiem pieder pasaule
Jau sen Latvijas populārāko grupu galvgalī iekārtojušos vilku dalībnieku aktivitātes kļūst arvien plašākas - taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis ar elektroniskās mūzikas soloalbumu izpelnījies Mūzikas ierakstu gada balvu, bet grupas līderis Juris Kaukulis pērn uzrakstījis mūziku Leļļu teātra izrādei Makss un Morics. Sākās viss Dailes teātrī, ko grupa jau sen var uzskatīt gandrīz par savām mājām. Savulaik bija izrāde Man arī būtu bail pēc Čārlza Bukovska darbu motīviem. Dzelzs vilks bija uz skatuves gan Dailes teātra, gan Olgas Žitluhinas deju kompānijas izrādēs.
Dailes teātrī joprojām «mitinās» Mārcis, spēlējot bungas un dziedot izrādēs Izraidītie, par kuras oriģinālmūziku viņš arī ticis nominēts Spēlmaņu nakts gada balvai. Muzikālās bankas fināldziesma Mani vēl ir no Izraidītajiem, savukārt cita grupas Ryga dziesma - Tits - skan Dž. Dž. Džilindžera izrādē Dekamerons spa stilā Liepājas teātrī, kaut daudziem tā šķiet šausmīga. «Mēs tā forši pasēdējām teātrī, un nāca ideja, ka vajadzētu uztaisīt dziesmu par pupiem. Un ja reiz mēs taisām par pupiem, tad tai formai jāizklausās tieši tādai, kāda tagad ir tā dziesma. Kā Guntars Račs teica: trakajiem pieder pasaule.»
Cerēja, ka dziedās aktieri
Mārcim vienīgajam no Dzelzs vilka gribējies pieņemt Dailes teātra piedāvājumu spēlēt Izraidīto iestudējumā pēc izrādes lietuviešu versijas noskatīšanās. Atceļā no Viļņas, bēdīgs par grupas biedru citādajām domām, Mārcis ieraudzījis ceļa zīmi ar Rīgas nosaukumu lietuviešu valodā un nolēmis, ka tieši tā sauks grupu, kuru spītīgi izveidos pats, lai varētu spēlēt Izraidītajos, jo radīt savu mūziku pašam no nulles viņam gribējies jau sen. Gājiens pie teātra direktora izrādījās veiksmīgs - tas tūdaļ piekritis, ja jau Dzelzs vilks tomēr atkrīt. Turpmākajā pusstundā Mārcis sācis intensīvi vākt kopā grupas sastāvu. Bet lielākās cīņas vēl bijušas priekšā - ar režisoru Oskaru Koršunovu. Sākumā izrādē bijis paredzēts spēlēt to pašu mūziku, kas skan Izraidīto iestudējumā Lietuvā, bet tas nav paticis ne Mārcim un viņa grupai, ne aktieriem. «Pret Koršunovu kā lielu režisoru visi izturējās ar cieņu un pietāti: Oskaras, Oskaras, režisor… Neviens negrib pa čomisko. Es tā iedomājos, ka viņš droši vien no tā ir noguris. Vienā dienā es uzsitu uz pleca un saku: klau, Oskar, aizejam uz bāru! Viņš man pārsteigts: tu esi pirmais, kurš tā vienkārši… Aizgājām uz bāru, iedzērām, parunājāmies, es parādīju visādas savas muzikālās tēmas, kas, manuprāt, iederējās labāk nekā tās lietuviešu. Atradām kopīgas lietas, par ko runāt, kas mums interesē, un viņš sāka piekrist. Caur tādu rīvi jau man bija tas savs muzons jāliek iekšā. Ar tām tituldziesmām, kas Lietuvā, man bija īpaši jācīnās, bet finālā Oskars bija laimīgs un atzina, ka izrāde izdevās labāka nekā Viļņā,» Mārcis atceras. Koršunovs arī bijis tas, kurš «pametis zem tanka», liekot dziedāt un sacerēt tekstus, kaut Mārcis sākumā cerējis, ka dziedās aktieri.
«Koršunovs saka: jautājums par tūkstoš eiro - kurš no jums dzied? Es sevi nebiju iedomājies kā baigo dziedātāju un saku: visi mēs dziedam. Viņš: nu kā - visi, tas ir neviens. Tu dziedi? Nu tad arī sāc! Sapratu, ka nu gan ir pakaļā! Bungas spēlēt - tā man pierasta lieta, bet dziedāt… Sapratu, ka atpakaļceļa nav. Priecājos, ka vismaz esam tajā bedrē, kur jūtos droši tāpat kā aiz bungu komplekta, kas ir tā teritorija, kur vienmēr jūtos droši un nekautrējos.»
Ja sāp, pa īstam
Nu jau Mārcis apmeklējot vokālās nodarbības pie Lienes Greifānes (Liene Candy) un ar laiku plānojot piecelties no bungām un tur nosēdināt kādu citu. Ryga koncertos tiek rādītas projekcijas, ko speciāli katrai dziesmai gatavojusi Inese Veriņa. Ģitāru spēlē Rihards Lībietis, bet taustiņinstrumentus Ervings Znotiņš, kurš pēdējos gados bijis Satellites LV.
Kā basģitāristu Mārcis uzaicinājis Armandu Butkeviču, kādreizējo Dzelzs vilka dalībnieku un vienu no dibinātājiem, kuram pateicoties pats savulaik tika grupā: «Viņš ir viens no mūsu grūvīgākajiem basistiem ar jaudu, un arī labs tēls. Ar Armandu esam tik daudz gadu pavadījuši kopā! Grupa ir kā ģimene - ļoti svarīgs arī cilvēciskais faktors. Man baigi patīk un ir svarīgi, ka var tā uztrakot vai uzsmiet, un, ja vajag, tad var arī ar dziesmu tā riktīgi iedot pa kuņģi, tā, ka - wow -, un, ja sāp, tad tā patiesi sāp.»